Kamēr vēl nav izgaisušas atskaņas par Dzejas dienām, atļaušos nedaudz pieskarties tām ar savu skatījumu.
Nekas tā neaizkustina dzejnieku kā sajūtas, ka tava dzeja ir devusi kādam prieku. Pie reizes kā līdzšinējā mūsu dzejas kopas auklētāja un kopā turētāja vēlos pateikt pāris vārdus katrai no mūsu dzejniecēm. Mēs neesam daudz — bez manis vēl četras, un katra ir īpaša. Mums ir sava puķu meitene — Ārija Āre. Viņa sajūsmina ik vienu liriski noskaņotu sirdi ar savām vasaras un ziedu pilnajām dzejas rindām. Dzidrai Čumakevičai ir Dieva siltajās plaukstās izauklēta dvēsele, un tāda ir arī viņas dzeja. Viņa ir un paliek klasika, kas tālāk vārdus neprasa. Viņas māsa Olga Kļaviņa veselības dēļ vairāk dzīvo pa māju, bet “Draugos” vai ik dienu parādās pa jaunam dzejolim. Tas sagādā prieku gan viņai, gan mums.
Visbeidzot — Sarmīte Rode. Man ir grūti atrast vārdus. Varbūt tuvāk īstenībai būs, ja pateikšu savas izjūtas, lasot vai klausoties Sarmītes dzeju. Ir tā, it kā saulīte mani būtu apņēmusi un pieglaudusi pie savas sirds. Tas mīļums un gaisma, kas plūst no Sarmītes dzejas uz manu sirdi, nav ne ar ko salīdzināms. Paldies, mīļā, par skaisto dzeju un tavu lielo darbu, ko veici mūsu kopas labā! Tavās rokās mūsu nelielā dzejnieku draudze arī turpmāk būs drošībā.
Visbeidzot — paldies Jums visām par to, ka esat tādas, kādas esat, un liels paldies “Staburagam”, kas deva iespēju mūsu dzejai iziet pasaulē.
