Reklāma var kaitināt, sajūsmināt, ieinteresēt un atstāt vienaldzīgu. Taču man ar tās palīdzību radās iespēja ielūkoties vairāk nekā 100 gadu senā pagātnē.
Reklāma var kaitināt, sajūsmināt, ieinteresēt un atstāt vienaldzīgu. Taču man ar tās palīdzību radās iespēja ielūkoties vairāk nekā 100 gadu senā pagātnē. Izmantojot koknesieša Jura saglabāto laikraksta “Balss” 1889. gada iesējumu, guvu priekšstatu par to, kā Lieldienas svinēja mūsu senči.
Mūsdienu skatījumā avīze šķiet ne visai pievilcīga — tajā nav fotogrāfiju, ļoti maz un sīki virsraksti. Teksts iespiests platās slejās un grūti salasāms. Sludinājumu lapas interesantākas, jo tekstā izmantoti dažādi burtu veidi un arī zīmējumi. Tiesa, Lieldienu pasākumu reklāmās nav mūsdienās tik pierasto zaķīšu, olu vai šūpoļu. Ir tikai teksts.
“Caur priekšniecību ievedami”
Kultūras sludinājumi publicēti pēdējā — desmitajā lapā. Var secināt, ka ļoti aktīvi darbojušās labdarības biedrības. Piemēram, Cēsu latviešu labdarības biedrība ziņo, ka “Otrās Lieldienas svētku dienā 10. aprīlī notiks Familijas vakars”. Sīkiem burtiņiem piemetināts, ka “nebiedri, laucinieki caur priekšniecību ievedami”. Liezeres labdarības biedrība pagasta skolā rīko “priekšlasījumus ar ziedošanu”. Pēc tiem paredzēta “deja” (droši vien domātas dejas, bet visos sludinājumos rakstīts vienskaitlī). Savukārt Mazsalacas labdarības biedrība otrajās Lieldienās aicina uz teātra izrādi “Izandelētā brūte”. Pēc tās — “balle pēc ragu mūzikas”.
Diskriminē vīriešus
Jautri 1899. gada 10. aprīlī droši vien bija Taurupē. Valsts mājā todien rīkoja “tējas vakaru ar dziedāšanu, runām un deju”. Ieejas maksa kungiem — 30 kapeiku, bet kundzēm — 20 kapeiku. Mūslaikos to droši vien sauktu par diskrimināciju, jo gandrīz visos pasākumos, kuros bija norādīta ieejas maksa, vīriešiem biļete maksāja dārgāk.
Lustīgi bija arī Vecpiebalgā. Tur notika jautrības vakars ar dziedāšanu un deju. Toties mālpiliešiem todien prāts uz jokiem pavisam nenesās. Mālpils labdarības biedrība aicināja uz jautājumu izskaidrošanas vakaru ar tēju.
Koknesiešus aicina uz traktieri
Visinteresantāk lasīt reklāmas, kurās pieminēts mūsu novads. Koknesē otrajās Lieldienās traktierī “Zum Schweizerhof” notika “Basars” (acīmredzot domāts kāds labdarības tirdziņš, jo uz dejām “dāvanu devējām un devējiem ieeja par brīvu”). Savukārt Vietalvas labdarības biedrība šajā dienā rīkoja “Viesīgu vakaru ar deju”. Kungiem ieejas biļete maksāja 45 kapeikas, dāmām — 30 kapeiku.
Diemžēl plašākas informācijas par pirmslieldienu un pēclieldienu pasākumiem avīzē nebija. Atšķirībā no mūsdienām avīzē nav neviena baznīcas sludinājuma. Acīmredzot tas katram bija skaidrs, ka Lieldienās baznīcā ir dievkalpojums.
Viltīgais zaglis
Pirmslieldienu, 5. aprīļa, “Balsī” lasāma arī kāda informācija, kas saistīta ar mūsu novadu, taču svētku noskaņas gan tajā nebija. Vidzemes ziņu blokā vēstīts, ka ūtrupes laikā pie Kokneses mācītājmuižas “B. muižniekam nozagts daiļš kumeliņš”. Zaglis ar viņu “laidies pāri par Daugavu Kurzemē iekšā”. Zaglis panākts Secē. Viņš gan bijis viltīgs. Kad ķērāji bļāvuši: “Ķeriet zagli!”, to pašu darījis arī garnadzis, tā cerot maldināt vajātājus. Taču, kā ziņo informācijas autors, “niķis nav izdevies, un zaglis notverts”.
***
Izziņa.
Nedēļas laikraksta “Balss” (1878. —1907.) redaktors bija pārlatviskojies vācietis Aleksandrs Vēbers (pseid. — Varaidošu Sanders (1848. — 1910.)). Avīze bija paredzēta lauku iedzīvotājiem, tomēr tajā publicēja arī polemikas ar “Latviešu Avīzēm” un Latviešu draugu biedrību. “Balsī” atrodami literatūrkritiski raksti, tajā publicējušies brāļi Kaudzītes, F. Brīvzemnieks u. c. (“Latviešu literatūras vēsture”).
