Dzīve ir kā putna spārns — tā par savējo kāda dzejnieka vārdiem teic koknesiete Ženija Cirīte. Šodien viņai 90 gadu jubileja, bet negaidiet pretī nākam nevarīgu sieviņu! Sētā iznāk sparīga dāma ar gaišu skatu un smaidu, aicinot istabā.
Tālredzība palīdzēja
Ženijas kundzes māju tālāk no pagasta centra meklēju pēc puķēm dārzā. Tās viņas dārzā katru gadu ziedot bagātīgi. Arī šogad mārtiņrozes, cīnijas un dālijas krāšņo apkārtni. Citu gadu bijis vēl kuplāk, jo puķēm nepatika lielais sausums. Tomēr viss cits dārzā ir saaudzis bagātīgi.
Jubilāres “Stūrīši” patiesi ir skaists zemes stūrītis šajā lauku ainavā. Viņa stāsta, ka dzimtās mājas bijušas ne pārāk tālu no tagadējās. Šo īpašumu savulaik pirkusi, kad sākusi darba gaitas.
— Savulaik man piedāvāja bezsaimnieka māju, bet māte teica, ka jāpērk no īpašnieka. Ja mainīsies laiki, paliksim bešā. Tas bija 1953. gads, un tik tālredzīgi vārdi! Tā arī izdarījām. Ar laiku ēka pārbūvēta un izremontēta, un apkārtnē tādas līdzīgas nav, — stāsta Ženija Cirīte.
Viņa ir koknesiete, kā tautā teic, no papēžiem līdz matu galiņiem un savas bagātīgās dzīves laikā pieredzējusi tik daudzus notikumus — kā mainās pagasts, valsts un cilvēki tajā. Viņas atmiņā kā mozaīkas gabaliņi slīd notikumi, kas vēl spilgti atmiņā, un tā ir vēsture. Daudz kā vairs nav — mīļās Krievkalna skolas, pareizticīgo katedrāles, kur viņa un vēl vairāki jaunieši paguvuši saņemt iesvētību, pirms dievnams uzspridzināts, tuvu un pazīstamu cilvēku mājas Daugavas krastā, kas applūdinātas, un citas vietas. Piedzīvots karš, vairākas varas maiņas, un daudz kas palicis prātā — kā bumbošanas reizēs slēpušies pagrabā, kamēr slimais tēvs palicis mājās, jo nav vairs spējis paiet, kā vajadzējis paslēpt atrastos ieročus, vēl vāciešu raktais prettanku grāvis, kas veda gar Kokneses luterāņu baznīcu, un izrādās, šajos spaidu darbos bijis nosūtīts arī mums zināmais dziesminieks Eduards Rozenštrauhs. Vēl tagad kā acu priekšā klasesbiedrene — ebreju meitene, kura pazuda ar ģimeni un, visticamāk, kopā ar citiem nošauta Paugu mežā, pieaugušo atbalsts mežā iebēgušajiem apkārtnes cilvēkiem, krievu, vācu karavīru un citu vandaļu atņemtais, kā arī bada sajūta. Daudzu dzīves gaitas apstājušās Atradzes kapsētā, kur pārapbedīti arī lielākā daļa no applūdinātajiem Krievkalna kapiem, un tie ir tādi likteņi! Viņas atmiņā cilvēku vārdi un māju nosaukumi ir gluži kā enciklopēdijā.
Vislabākie skolotāji
Arī vairāku kilometru garais ceļš līdz skolai palicis atmiņā, un tas nebūt nešķitis par grūtu. Ženijas kundze teic, ka nereti dzird sūkstāmies par tagadējiem bērniem, kuri daudz ko nevarot. Viņa gan uzskata, ka jaunā paaudze mums ir ļoti gudra, bet arī skolotājiem jābūt līmenī un jāspēj iet līdzi laikam.
— Kā padomāju, cik mēs, lauku bērni, tolaik bijām naivi un nezinoši! Tēvs agri mira no slimības, mamma pati bija bez izglītības, un starp ikdienas darbiem daudz nevarēja iemācīt. Vecāki iedeva dzīves pamatu, bet izglītoja mani lielākoties skola un sabiedrība. Mūsu skolotāja Sproģe mums mācīja visu, arī adīt, izšūt krustdūrienā un izvārīt kartupeļu biezputru. Vēl tagad tik garšīga kā man citiem neiznāk. Savukārt zēni mācījās, kā naglu iedzīt, putnu būri izgatavot un citas praktiskas lietas. Tā ka bērniem jāprot iedot šīs zināšanas, — saka koknesiete.
Viņa piebilst, ka dzīvē iemācījusies dažādus darbus — pļaut ar vienroci, strādāt pie kuļmašīnas, plūkt un mērcēt linus, art ar divjūgu. Šķetinot atmiņas, viņa secina, tēvs to nevarēja sniegt, un acīmredzot tie bija kaimiņi, ar kuriem ģimene vienmēr labi sadzīvoja.
— Strādājot pie kuļmašīnas, vistrakākie bija mieži. Tolaik jau meitenes neģērbās biksēs un visas kājas bija noskrāpētas. Atceros, ka reiz sēžamvietā iedūrās dakšu asmens, bet nekas — uz balli vakarā tāpat vajadzēja tikt! — smejas Ženijas kundze.
Savās atmiņās viņa piemin arī Marijas tanti, kuras grezno vāzi glabā vēl šodien. Tā esot bijusi dāvana tantei kāzu dienā no Benjamiņu pāra, ko vēlāk uzdāvināja Ženijas kundzei. Tādi dzīvē tuvi cilvēki viņai bija vairāki, kā pati atzīst — ja draugi, tad uz mūžu vai nemaz. Diemžēl daudzi tuvie cilvēki jau mūžībā. Liela saikne bijusi ar pusmāsu Margu, kura bija ārste un aizgāja lielā vecumā. Ženijas kundze smaidot teic, ka attiecībā uz veselību un medicīnu māsa viņai iemācījusi lielu gudrību — ja nesaproti, nemēģini visu lasīt un izprast, lai dara tie, kuri to prot… Šajā dzīvē nav arī viņas jaunākā brāļa.
Klausās kaut stundām!
Vēl pie savas dzīves skolotājiem viņa pārliecinoši min mākslas cilvēkus. Gleznotāji, dzejnieki, rakstnieki, aktieri un citu radošo profesiju pārstāvji Ženijas kundzi allaž iedvesmojuši un bijuši tuvu sirdij. No kurienes lauku meitenei šāda mīlestība? Viņa pati to nezina. Iespējams, šo pasauli viņai atvēra grāmatas, kas deva zināšanas un vēlmi uzzināt vairāk. Vai mākslas pasaule nevilināja pārcelties uz pilsētu?
Ženijas kundze teic, ka nē, un nekas nav liedzis apmeklēt tuvākus un tālākus kultūras pasākumus — teātrus, koncertus, Dzejas dienas, vēl un vēl. Tādi interesanti cilvēki dzīvē satikti!
Arī mājās pie sienām viņai dažādu autoru gleznas — H. Jandāla, kurš dzīvojis tajā mājā, Edgara Vintera, Kokneses skolotājas Krēsliņas gleznotās peonijas un citi tuvi darbi. Viņa teic — ja satiek kādu mākslinieku, varot viņā klausīties stundām, bet tukšas runas nē! Par mīļiem autoriem apkopota dažāda literatūra un publikācijas. Lai cik liela bijusi rocība, laikrakstus un žurnālus viņa abonē joprojām, skatās dažādas pārraides televīzijā. Iecienītākais žurnāls noteikti esot “Leģendas”.
Daudzas radošas personības viņai ir tik tuvas kā dzīves draugi, kas iedvesmo joprojām. Pati gan no radošiem vaļaspriekiem stāvējusi malā, bet dažkārt kādas rindas uzlikusi uz papīra. Kad vēl strādājusi, noformējusi arī apsveikuma kartītes jubilejās.
Meža vilinājums
Latvijas brīvvalsts laikā Ženijas kundzes tēvs bija mežzinis, un arī viņas darba gaitas nonāca šajā jomā — ilgus gadus nostrādāja Kokneses mežrūpniecības saimniecībā. Sākumā gan viņa beiguši divgadīgo lauksaimniecības skolu Skrīveros un izmācījusies par agro-
nomi. Pastrādājusi vietējā kolhozā, mainījusi darbavietu.
— Tik vienkārši jau no kolhoza projām nelaida, bet ar citu palīdzību tas izdevās. Dažādus “kniebienus” par to gan izjutu arī vēlāk, tomēr meži kļuva par manu dzīves daļu. Strādājus dažādus darbus, vispirms kā mācekle, tad kadru daļā, biju arī arodbiedrības vadītāja, bet, lai nopelnītu lielāku pensiju, beigās strādāju noliktavā. Vajadzēja arī mācīties meža saimniekošanas gudrības augstskolā Minskā. Esmu pārliecināta, ka meži un mežsaimnieki vienmēr bijuši Latvijas pamats. Tagad jau visādi spriež, bet domāju — ja mēs te tik stingri neturētos pie šīs zemes, lai vai kādi vēji pūta, tagad tādas Latvijas nebūtu. Visādi bija, un vajadzēja pielāgoties, lai izdzīvotu, bet esmu liela savas valsts patriote un nacionāliste, — saka Ženijas kundze.
Divas pusītes veido veselumu
Ar vīru Gunāru kopā nodzīvoti nepilni 58 gadi. Daudzi viņu atceras kā ilggadēju neatliekamās medicīniskās automašīnas vadītāju. Gunārs bija mežniecības direktora brāļa dēls, trīs gadus nostrādājuši vienā darbavietā, bet viņa puisi pat nebija pamanījusi. Kad Gunārs atgriezies no dienesta, tad gan staltais vīrietis “iekritis” acīs un sirdī. Dzīvē jau bijis visādi, bet garlaicīgi kopā nekad un abus daudz kas vienoja. Pirms pāris gadiem Gunārs aizgāja mūžībā, un jubilāre teic, ka tas viņas dzīves pamatu pamatīgi sašķobīja. Ir bijis pierasts būt kopā, veikt mājas soli, kaut kur iet vai braukt…
Tagad lielāko dzīvessparu dod dārzs. Ienākot sētā, var just, ka tur patiesi mīl kārtību. Ženijas kundze teic, ka, arī izejot no mājas, radusi aiz sevis atstāt tīrību, un nesaprot, ja rīkojas citādāk.
— Agri bērnībā ar tanti aizgājām uz mežu ogot, un man iedeva avīzē ietītu maizi. To apēdu, bet papīru kaut kur noliku. Tante teica, ka tā nevar, jāpaliek zem sūnām, kur tas sadalīsies, lai dabai nesāp. Tik daudz gadu pagājis, bet es joprojām to atceros. Par cilvēku jau pasaka viņa darbi. Ja redzu, ka nāk pretī skaista jauna sieviete un nomet uz ielas izsmēķi, viss labais priekšstats par viņu ir vējā. Man nav saprotams, kā var nomest krūmos vai grāvī izlietotu pudeli? Mēs taču paši tam visam dzīvojam līdzās! — tieša ir Ženijas kundze.
Ikdienā Ženijas kundze mīt viena. Meita Benita dzīvo Anglijā, un ārzemēs ir arī mazdēls ar ģimeni, tāpēc ar savējiem tik bieži neiznāk tikties klātienē. Tomēr lielākoties viņa ir daudzu tuvu cilvēku sabiedrībā. Ciešāka saikne esot ar vīra radiem, kas viņu ļoti lutinot. Un, kad jau šķiet, ka esam izrunājušas visu viņas dzīvi, Ženijas kundze atminas — vēl taču viņai ir kaķis un vistas! Un arī par tiem ir savs stāsts, kādu dzīvesgudrajai koknesietei vēl daudz. ◆
