Piektdien un sestdien Koknesē dziedāja, dejoja un uguņoja — te notika 725 gadu jubilejas kulminācijas pasākumi.
Piektdien un sestdien Koknesē dziedāja, dejoja un uguņoja — te notika 725 gadu jubilejas kulminācijas pasākumi.
Gan jāstrādā, gan jāsvin
Kad pirms svētkiem vairāki koknesieši pagasta padomes priekšsēdētājam Viesturam Cīrulim izteica bažas, vai ir vajadzīgas svinības šajā ekonomiski trūcīgajā laikā, viņš atbildēja: “Mums ir jāprot ne tikai strādāt, bet arī svētkus svinēt. Jāatceras savas dzimtās vietas vēsture.”
Piektdienas vakarā pagasta padomē rīkoja svētku viesu pieņemšanu, kuras laikā Kokneses Goda pilsoņa apliecību saņēma 12 cilvēku, no viņiem divi — Jānis Blese un Jānis Āboliņš — jau aizsaulē.
Koknese vairākus gadus draudzējas ar Vācijas pilsētu Vitingenu. Abpusējus sakarus veicinājuši vācieši Valdraute Burmane un Johaness Plumeijers. Arī viņiem, tāpat kā Viesturam Cīrulim, Kārlim Greiškalnam, Ritai Gaišai, Valērijam Kozlovam, Rasmai Novikai, Dainim Putniņam, Ernestam Skopānam un Vilim Vītolam, piešķirts Kokneses Goda pilsoņa nosaukums.
Katram pa prieka dzirkstij
Neviens lielāks kultūras pasākums Koknesē nav iedomājams bez vācu draugiem, tāpat kā Vitingenas vasaras svētki — bez koknesiešiem. Šoreiz no Vācijas bija atbraucis garīgās un klasiskās mūzikas orķestris un deju mūzikas kapela “Jautrie ielas muzikanti”, kuri spēlēja tik drastiski, ka uz deju spēja izsaukt pat lietu.
Kā līgava jaukām ziedu kompozīcijām bija uzposta luterāņu baznīca, kurā koncertu sniedza gan Kokneses, gan Vitingenas mākslinieki.
Katrs pasākums iededza svētku dzirksti apmeklētāju sirdī.
Vai mūri izturēs?
725 gadi — tas ir apmēram 10 cilvēku paaudžu vecums. Noslēguma pasākumā pilsdrupās tie kā dzīpari bija savijušies krāšņā jostā, kurā ieausts vārds “Koknese”. Pēc vairāku gadsimtu klusēšanas pils vecajos mūros “ierunājās” čuguna lielgabali. Bet šīs nebija karu un nelaimi vēstošas zalves. Tās aicināja izbaudīt svētku prieku.
Un tad… Emocionāli veidotais uzvedums kā neredzams draugs paņēma aiz rokas un aizveda ceļojumā pagātnē, kurā leģendas mijas ar vēsturiskiem faktiem. Pils mūros savas sāpes par zaudēto mīļoto un neizbaudīto mīlas laimi izdejoja meitene no leģendas (Ilze Graubiņa), kura, kā vēsta teika, metusies Pērses dzelmē un dažkārt vēl manāma, meklējot savu mīļoto.
Vienbrīd pilsdrupas tinās baltā dūmu mākonī, un to tuvumā kā alkatīgas hiēnas izšāvās liesmu mēles, pēc tam granda šāviņi, kuri lika nodrebēt un bažīties — vai mūri izturēs? Dailes teātra pirotehniķu meistarīgi veidotā imitācija bija tik pārliecinoša, ka šķita — ir 1701. gads, Ziemeļu kara laiks, un mēs esam liecinieki pils pēdējām minūtēm, kad atkāpjoties to uzspridzināja sakši.
