Ir cilvēki, par kuriem kolēģi, kaimiņi un radi teic tikai labu un, stāstot par viņiem, smaida. Rodas iespaids, ka runātājam šis cilvēks stāv blakus un par saviem labajiem darbiem rosina stāstīt un stāstīt… Tāda personība ir arī valliete Diāna Ruģele. Viņu un vīru Imantu Ruģeli vietējie raksturo arī īsi kodolīgi: “Goda cilvēki!”.
VĀRDS, UZVĀRDS: Diāna Ruģele.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1954. gada 31. augusts, Salacgrīva.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NODARBOŠANĀS: Valles pagastā SIA “Krīči” darba aizsardzības speciāliste.
ĢIMENE: vīrs Imants, dēls Mārtiņš (31), meita Laura (29 gadi), dēls Jānis (25), mazmeita Elizabete (7), mazdēls Kristers (4 mēneši).
VAĻASPRIEKS: ceļošana, kalnu tūrisms, dejošana, dziedāšana, ogošana, sēņošana, teātra izrāžu apmeklēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
Klāj galdu Kārlim Ulmanim— Kāda bija jūsu bērnība, jūras malā dzīvojot?— Neaizmirstama. Arī tagad, kad spēki sāk izsīkt, sēžos mašīnā un braucu uz Salacgrīvu. Jūras vējš, viļņu šalkas un svaigais gaiss mani “rada” no jauna. Pēc dažu stundu atpūtas esmu atkal “uzlādēta” un varu atgriezties sirdij tuvajā Vallē.Esmu no represēto ģimenes — mans tēvs tika izsūtīts. Viņš strādāja žurnālā “Atpūta”. Kad atgriezās no Sibīrijas, piedzimu es. Man vēl ir brālis un māsa. Māte bija mājsaimniece, nodzīvoja garu mūžu un šogad 93 gadu vecumā aizgāja mūžībā, bet tētis mira agrāk. Mamma bija absolvējusi mājturības skolu un no viņas esmu apguvusi ēdienu gatavošanas māku. Man ļoti patīk rosīties virtuvē un arī eksperimentēt, izdomāt jaunas receptes. Nereti ar saviem “ražojumiem” iepriecinu draugus un pašdarbniekus. Zinu, ka valliešiem garšo mani pīrāgi un plātsmaizes.Mana māmulīte, mācoties mājturības skolā, reiz piedalījusies galda klāšanā Kārlim Ulmanim. Vēl saglabājusies skaista fotogrāfija, kur mājturības skolas meitenes ir kopā ar prezidentu. Māte Salacgrīvā bija iecienīta saimniece, kuru aicināja godos gatavot ēdienus. Atraisās kultūras aktivitātēs — Jūs piedalāties pašdarbības kolektīvos, kāpēc neizvēlējāties profesiju, kas saistīta ar kultūru?— Tā īsti nevaru nemaz pateikt. Skolā labi mācījos, bet biju ļoti klusa. Man ļoti patika ķīmija, tāpēc arī studēju Ķīmijas fakultātē. Kultūras aktivitātēm atraisījos, esot kopā ar cilvēkiem, kuri aizrāvās ar mūziku, dejām, teātri. Tā es arī iesaistījos Valles kultūras dzīvē. Kad ar vīru 1980. gadā pārcēlāmies uz Valli, toreizējā kluba vadītāja Valda Grūbe mani uzreiz pamanīja un uzaicināja dziedāt sieviešu ansamblī. Paldies jāsaka vīram, kurš auklēja bērnus, bet es varēju dziedāt. Arī vīramāte vienmēr mums palīdzēja, tāpēc arī varēju savu dzīvi piepildīt ar dziesmām. Kad ar vīru gājām dejot, dažkārt arī bērnus ņēmām līdzi. Tagad abi dejojam vidējās paaudzes deju kolektīvā. Nu jau daudzus gadus mūs dejot un dziedāt rosina Aija Skosa. — Zinu, ka jūs darbojaties arī Valles sieviešu organizācijā “Valles pūces”.— Jā, ko varu, to daru. Nu gan aktivitātes nedaudz pieklusušas saistībā ar pārmaiņu laiku un novada veidošanu, jo nu Valle ir Vecumnieku novadā. Ir izveidota iniciatīvas grupa, kura apmeklē pagastus un dalās pieredzē sieviešu organizāciju aktivitātēs. Skatāmies, kādas ir problēmas, kā tās risināt. Atgūsimies un sāksim sadarboties. Domubiedrenes ir Kurmenē, Mazzalvē un Skaistkalnē. Mātes slimības dēļ es šovasar ne vienmēr ar “pūcēm” varēju būt kopā, taču vienmēr jutu viņu vēlmi palīdzēt un sapratni. Grūtos brīžos, kad nākas zaudēt tuvu cilvēku, īpaši māti, draugu tuvums palīdz sāpēm tikt pāri.Izvēlas vidusceļu— Ar vīru esat kopā gan darbā, gan mājās. Vai jūsu vidū vienmēr valda saskaņa? — Reizēm domas dalās. Esmu ātra, bet viņš mierīgāks. Varbūt tas palīdz rast vidusceļu un ļauj pieņemt pareizo lēmumu. Abiem pilsētas dzīve nepatika, tāpēc trīs gadus pēc studijām, kur bijām kursabiedri, kad traģiski dzīvību zaudēja Imanta brālis, pārcēlāmies uz Valli. Imants strādāja celtniecības darbos, es, tāpat kā tagad, rūpējos par kolhoznieku darba aizsardzību, strādāju arī bērnudārzā.Vienu dzīves ceļu kopā ejam jau 34. gadu. Izaudzināti bērni un sagaidīti mazbērni. Šogad ģimenē ir kāzu gads — apprecējās Mārtiņš ar Kristīni, bet 8. augustā gredzenus mīs arī Jānis un Gita, Laura kāzām vēl gatavojas. Vallē nopirkām māju, esmu zemnieku saimniecības “Maztālanti” īpašniece, vīrs vada SIA “Krīči”, kas ir neliels kokapstrādes uzņēmums. Esam nodarbojušies ar piensaimniecību, bet tagad pārsvarā audzējam saknes, man īpaši labi padodas sīpolu audzēšana. Izaudzēto pārdodam pāris skolās un citviet Rīgā. Labi aug arī burkāni un kartupeļi, šogad iestādīju arī ķiplokus, bet tie mani “nepieņem”, neaug tik labi kā sīpoli.Ziedo muzejam— Kultūras darba organizatore Aija Skosa jūs dēvē par Valles kultūras labo gariņu. Vai pati arī tā jūtaties?— Man šķiet, ka Aija pārspīlē. Es vienkārši daru, ko spēju. Palīdzu, ja jūtu, ka neviens cits to nedarīs, bet es to varu “pacelt”. Tā bija tad, kad 200 latu vajadzēja brāļu Amtmaņu muzeja “Zvanītāju Bukās” ēkas nosiltināšanai. Par šo summu speciālisti no Alūksnes guļbūves māju nosiltināja ar sūnām. Priecājos, ka tobrīd varēju līdzekļus ziedot un tagad muzejā vairs nav jāsalst.Reizēm naudu dodu kādam braucienam vai muzikantiem par spēlēšanu. Arī 5. augustā, kad “Zvanītāju Bukās” svinam Alfrēda Amtmaņa — Briedīša dzimšanas dienu, ar vīru cenšamies dot savu artavu pasākuma organizēšanā. Palīdzu arī cilvēkiem individuāli, taču par to negribu neko tuvāk stāstīt.— Vallieši teic, ka jūs ar vīru nemaz vēl neizskatāties pēc vecmāmiņas un vectētiņa…— Droši vien dzīves aktivitātes mums neļauj novecot. Paši jūtamies jauni, paldies Dievam, arī par veselību nežēlojamies. Ja dzīvo labu cilvēku vidū, tad arī vecumam durvis ir aizvērtas. Darbs seko darbam, nav laika domāt par novecošanu. Esam kopā ar bērniem un ģimenē labi saprotamies. Ar Imantu kopā studējām un viens otru labi iepazinām. Kad pirmo reizi atbraucu uz Valli, man likās, ka Valle ir tāda mierīga vieta liela meža vidū. Vasarās vācām sienu un tā tuvāk iepazinos ar vīramāti, kuru cienu un mīlu viņas labestības un gudrības dēļ. Drīz viņai būs astoņdesmitā dzimšanas diena, taču arī Imanta mātei nav laika par vecumu domāt. Vienmēr mūsu lielā ģimene apkārt — gan lieli, gan mazi. Visiem noder viņas gudrais padoms un dzīves pieredze. Vīramāte nekad nezaudē “līdzsvaru”, vienmēr tic, ka viss būs labi, un pati visiem vēl tikai labu. No savas pieredzes zinu, ka dots devējam atdodas vairākkārt. Dzīvoju pēc atziņas — labāk otram mīļi dot, ne no otra mīļi lūgt…Kristīga ģimene— Kā no jūrmalas meitenes “pāraugāt” par rosīgu lauku saimnieci? Vai kādreiz negribas atkal atgriezties bērnu dienu zemē?— Nu vairs nē. Pirmajos laulības gados gan uz Salacgrīvu ciemos braucu kā uz pasaules gaišāko vietu, kur viss mīļš un pazīstams, kur sagaida jūras vēji, smiltis un saule. Tagad man vienlīdz labi ir abās vietās. Vallē ir tik daudz labu cilvēku, gandrīz visi pagasta iedzīvotāji ir pazīstami, un tas daudz ko nozīmē. Nu jūtu, ka arī manas “saknes” ir kļuvušas par Ruģeļu dzimtas sastāvdaļu. Esmu daļa arī no Valles, un tās skaistā daba, lai arī te nav jūras, mani nomierina un iepriecina. Te ir tik daudz stārķu, baltu bērzu, pakalni un meža skupsnas. Tomēr mēs no saviem gēniem nevaram aizbēgt, jo mazmeita Elizabete ir kā uzburta uz jūru. Domāju, tāpat kā es, savā bērnībā…— Vai jūtat krīzes radītās problēmas?— Nevaru žēloties. Bērniem ir darbs, arī pašiem viss iesāktais turpinās. Vīram nedaudz samazinās darba apjoms, dažus strādniekus vajadzēja atlaist. Tomēr ne par bankrotu vai kādiem lieliem saimniecības sarežģījumiem nevaru sūdzēties. Protams, tagad rūpīgāk apdomājam, kā tērēt naudu, ko pirkt, bez kā iztiksim.— Jūs slavē par labestību un māku satikt ar līdzcilvēkiem. Kā jums izdodas tādai būt?— Es daudz eju sabiedrībā, iepazīstu cilvēkus. Liela runātāja gan neesmu, vairāk — darītāja. Nekad neesmu gribējusi būt liela priekšniece, bet cilvēkus saprotu. Strādāju sociālajā jomā, visus sasaukumus esmu bijusi deputāte. Varbūt pāris cilvēku mani ir arī nepamatoti aizvainojuši, taču es naidu neturu un piedodu pāridarījumu. Smejos, ka esmu daudzās padomēs, tāpat kā vairums Saeimas deputātu. Man patīk tajās darboties, piemēram, Valles luterāņu draudzes padomē. Baznīca nu ir sakārtota un par to prieks, vienīgi jumts gan būtu jāpalabo. Esam kristīga ģimene, bērni nokristīti un arī laulājas baznīcā.Viss mainās uz labu— Kā sadalāt savu dienu?— Mājas darbi tagad galvenokārt veicami dārzā, man palīdz vedekliņas, arī dēli un meita. Vairāk laika gribas veltīt mazbērniem. Abiem ar Imantu Elizabete, šķiet, mīļāka, lasām viņai pasakas un mācām iepazīt pasauli. Domās atceros tēvu un māmulīti, kādi viņi bija pret mani, kad biju maza. Mācos no Imanta mātes, un tā mūsu paaudzes turas kopā.Savs laiks paiet, arī jaunas idejas pārdomājot un īstenojot. Lielākus plānus “kaļam” abi ar Imantu. Īpaši, kā varētu kādam palīdzēt vai kādu pasākumu noorganizēt. Vīrs gan teic, ka esmu par strauju, ja gribu ko neticamu realizēt. Man palīdz arī ticība Dievam, un liktenis man līdz šim bijis labvēlīgs. Katra problēma vienmēr atrisinās, un viss, kas notiek, notiek uz labu… Brīžiem gan šķiet, ka zemeslode ātrāk griežas un gadi ātrāk steidzas. Tepat Jāņi, tepat Ziemassvētki! Vislabāk jūtos pavasarī un vasarā, kad ir daudz gaismas, saules, putnu dziesmu un puķu. Pēdējos gados esmu aizrāvusies ar lilijām. — Kad grūti, kā tiekat tam pāri?— Dažreiz izraudos, lai viss negatīvais aizskalotos. Izrunājos ar vīru. Gadās, kad paķeru mašīnu un aizbraucu uz Salacgrīvu. Pēc dažām stundām jūra mani ir nomierinājusi un varu braukt mājās. Tā viss nokārtojas, sirdī ielīst miers, piedodu pāridarījumu un dzīvoju laimīgi tālāk.
Citi par Diānu RuģeliAija Skosa, Valles kultūras darba organizatore— Diāna ir fantastiska sieviete, kura nekad nenolaiž bezpalīdzībā rokas, bet vienmēr meklē risinājumu. Šķiet, viņas optimisms un dzīvesprieks “pielīp” arī apkārtējiem, jo no Diānas plūst īpaša aura. Labestīgums, dāsnums un dvēseles gaišums, manuprāt, ir viņas būtība.
