Liliāna bija absolūti pārliecināta, ka dabūs šo darbiņu. Un kādēļ gan ne?
Liliāna bija absolūti pārliecināta, ka dabūs šo darbiņu. Un kādēļ gan ne? Viņai taču ir milzīga pieredze darbā ar cilvēkiem jeb, kā sludinājumā teikts, “pieredze darbā ar klientiem un izpratne par apkalpošanas kultūras nozīmi”. Liliāna ir arī strādājusi Anglijā, brīvi runā angļu valodā, tas ir lieliski, jo sludinājumā sacīts, ka “pretendentiem ar svešvalodas zināšanām — priekšrocība”. Vienīgi viņai nebija īsti saprotams, ko klientu apkalpošanas speciālists var darīt reklāmas kompānijā?
Liliāna domāja, ka sarkans topiņš un melnas bikses būs īsti piemērotas, dodoties uz darba pārrunām. Mati? Tos var savīt mezglā, kas, uzsprausti augšā, izskatās pavisam eleganti. Vēl vajag somu, mapīti. Ā, vēl jaunās smaržas, tā pavairāk, lai nedomā, ka viņa “kāda baigi prastā”. Taisnība, Anglijā nekādu smalko darbiņu nestrādāja — mazgāja traukus kādā krodziņā. Tomēr tā taču ir pieredze “darbā ar klientiem”. Viņa pati sevi mierināja, kad prātā iešāvās nedroša doma — ja nu viņa šo darbu nedabūs?
O! Liliāna nedaudz pārsteigti pavērās apkārt. Tās “lietas” būs pavisam nopietnas — telpā sēž divas dāmas un trīs kungi. Sākumā vīrietis pelēkajā uzvalkā nosauca savu vārdu un amatu — izpilddirektors — un lūdza pastāstīt, kādi ir Liliānas nākotnes plāni un kādu viņa sevi iedomājas pēc desmit gadiem. Ārprāts!
Liliāna sāka stāstīt, ka pēc pāris gadiem viņa noteikti apprecēsies, viņai būs bērni, tad uzcels māju, pelnīs naudu… Te pēkšņi viena no dāmām, kura izskatījās tāda svarīga, pārtrauca un lūdza stāstīt par profesionālās darbības nākotnes plāniem. Liliāna nekad nav varējusi izturēt, ja viņu pārtrauc: — Pagaidiet, es tagad runāju! — tā viņa teica.
