Marta pēcpusdienā Rīgā, sava nama kāpņutelpā, astoņgadīgā dēla acu priekšā uzbrukumu piedzīvoja interneta portāla kompromat.lv žurnālists Leonīds Jākobsons. Sākumā tika pausta versija, ka žurnālists sašauts, taču vēlāk izrādījās, ka uzbrucēji ar nazi sagriezuši Jākobsonam seju.
Šādu uzbrukumu precedenti Latvijā ir bijuši, traģiskākais no tiem — pirms vienpadsmit gadiem Liepājā, kad nogalināja “Kurzemes Vārda” žurnālistu Matīsu Gundaru. Sodīja slepkavības izpildītājus, bet pasūtītājs tā arī nekad nestājās tiesas priekšā. Uzbrukumus, draudus veselībai un dzīvībai vairākkārt piedzīvojis arī pazīstamais pētnieciskais žurnālists Lato Lapsa.
Par to, kāpēc viņam uzbrukts, Leonīds Jākobsons izvirzījis četras versijas, tās visas saistītas ar viņa profesionālo darbību — rakstiem portālā kompromat.lv, iespējams, saistībā ar publikācijām par Ušakova un Osipova darbību, gan arī ar dažādiem draudiem. Pēdējā laikā Jākobsons nonāca plašsaziņas līdzekļu uzmanības lokā pēc tam, kad portālā kompromat.lv publicēja Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova e—pasta vēstules, kas sūtītas toreizējam Krievijas vēstniecības padomniekam Aleksandram Hapilovam. Neraugoties ne uz ko, Jākobsons negrasās savu darbību pārtraukt. “Ja es tagad padošos, tas turpināsies. Ja var iebiedēt vienu, varēs iebiedēs visus,” intervijā raidījumā “Nekā personīga” teica žurnālists.
Leonīda Jākobsona darbības metodes dažkārt ir bijušas diskutablas, taču saskaņā ar preses likumu personas, kuras uzskata, ka viņu gods un cieņa ir aizskarti, var prasīt gandarījumu likumā noteiktajā kārtībā, un jebkāda vardarbība nav pieļaujama. Uzbrukums žurnālistam ir apdraudējums žurnālistikai un preses brīvībai. Civilizētā valstī to uzskata par kaut ko ārkārtēju, un Latvijas tiesībsargājošām iestādēm būtu jādara viss, lai noziegumu atklātu un vainīgie saņemtu sodu. Nekas un neviens nedrīkst apdraudēt vienu no demokrātijas pamatiem — preses brīvību.
