Dzejnieks Imants Ziedonis vienā no saviem darbiem rakstīja: Ja jums ir stipri nervi, brauciet autobusā.
Dzejnieks Imants Ziedonis vienā no saviem darbiem rakstīja: “Ja jums ir stipri nervi, brauciet autobusā. Pilnā autobusā.” Vārdi sen izlasīti un piemirsti, taču, braucot mājās no darba, tikai tagad tā īsti apjautu, ka dzejniekam taisnība un ko viņš ar to gribējis teikt.
Agros rītos un vēlos vakaros Aizkraukles autobusu stacija ir ļaužu pilna. Domāju, ka ļoti daudzi cilvēki brauc ar autobusu un brauks arī tad, ja biļešu cenas pieaugs, jo citas alternatīvas pagaidām nav.
Braucot autobusā, gribot negribot nākas noklausīties svešas sarunas, jo nevar taču aizbāzt ausis, ja blakussēdētāji runā skaļāk par autobusa rūkoņu. Esmu dzirdējusi, kā kuram pagājusi darbadiena, kā viņš plāno pavadīt vakaru un kāpēc sastrīdējies ar sievu vai vīru. Mazu bērnu raudas ir tīrais nieks, salīdzinot ar visu pārējo, kas notiek autobusā. Brauciens ir kā maza teātra izrāde, kurā spēlē visi pasažieri, tikai sižets nekad neatkārtojas.
Autobusā var arī iepazīties. Ja vien darbadiena nav bijusi pārāk smaga, tad, protams, par to var tikai pasmaidīt, taču biežāk gribas, lai liek mieru. Nesen, braucot mājās, autobusā iekāpa pāris no alus apskurbuši jaunekļi un nekādi nevarēja atcerēties, kur esam tikušies. Manis teiktais, ka neesmu nevienu no viņiem iepriekš redzējusi, jaunos cilvēkus, protams, neinteresēja, un tad viņi nosprieda, ka laikam esam bijuši kopā kādā diskotēkā. Arī tad vēl nebija gana — viens no viņiem ērti iekārtojās man blakus sēdeklī un sāka lasīt manus līdzpaņemtos žurnālus, nepārtraukti jautājot, par ko kurā rakstā stāstīts. Iedevu palasīt avīzi, tad piecas minūtes bija klusums, taču ne stāsta beigas. Palasījis puisis sāka kārtoties uz guļu — galvu viņš bija ieplānojis uzlikt man uz pleca. Par laimi, viņi drīz izkāpa.
Rīt es atkal iekāpšu autobusā. Tajā jau būs citi ceļabiedri. Par ko viņi runās, kā izturēsies? Kādu pacietības pārbaudi atkal būs jāiztur? To nekad nevar paredzēt.
