Kopš Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētāju Valdi Zatleru izvirzīja Latvijas prezidenta amatam, sabiedrībā no jauna ir aktuāls tā dēvētais “pateicību” jautājums.
Kopš Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētāju Valdi Zatleru izvirzīja Latvijas prezidenta amatam, sabiedrībā no jauna ir aktuāls tā dēvētais “pateicību” jautājums. Valsts augstākās amatpersonas beidzot atzina, ka šī neesot tikai Zatlera, bet visas valsts problēma. Veselības un Finanšu ministrijas darba grupa aicina grozīt Administratīvo pārkāpumu kodeksu, lai varētu noteikt personas atbildību, ja konstatē prettiesisku materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labumu saņemšanu par ārstniecības pakalpojumu sniegšanu. Man gan šī diskusija par speciālas darba grupas izveidi, kura noteiks, kad pieļaujama šāda “pateicība”, kas tieši runājot nav nekas cits kā kukulis, šķiet kaitinoša.
Šaubos, vai šo tik dziļi iesakņojušos tradīciju varēs tik vienkārši izskaut, jo kamēr būs ņēmēji, cilvēki būs spiesti arī dot. Sava daļa taisnības ir Valdim Zatleram, kurš vēl pirms ievēlēšanas prezidenta amatā vienā no intervijām televīzijā teica — ja nebūs aplokšņu, ārstus tas neietekmēs, bet pacientus gan, jo viņi jutīsies nedroši par ārstēšanas gaitu. Tik ciniski un tomēr patiesi vārdi.
Uzklausot pazīstamu cilvēku atsauksmes par Zatlera profesionālo darbību, es tomēr ticu, ka “pateicību” no pacientiem viņš nekad nav prasījis, un tā nav ietekmējusi viņa attieksmi pret pacientiem. Tomēr tik daudziem un arī man bijušas situācijas, kad saproti — gaida, lai arī tieši neko neprasa, un arī vēlāk ārstniecības personāla attieksme mērojama “aploksnes” biezumā.
Manuprāt, būt par ārstu ir īpaša misija, un ne katrs var veikt šo darbu. Ir taisnība, ka nekā dārgāka par veselību nav. Tāpēc ir normāli, ka pēc veiksmīgas ārstēšanas pacients savam ārstam dāvina ziedus, konfektes, kādu konjaka pudeli vai suvenīru. Tās ir dāvanas no sirds. Tā ir pateicība ne tikai par paveikto manas veselības labā, bet arī par cilvēcību. Tikai skumji paliek, kad redzi, cik nevērīgi vai pat nicīgi dažs raugās uz šiem “krāmiem”, vai arī atļaujas pavīpsnāt par ziediem, sakot, ka viņam mājās jau govs nav. Arī tā notiek, un tieši šādi gadījumi pacientam ārstniecības iestādē nereti liek justies kā ķīlniekam.
