Ar ko bads atšķiras no pārtikas krīzes? ANO definīcijā sacīts, ka bads ir tad, ja ievērojams skaits cilvēku saskaras ar pārtikas nepietiekamību, vairāk nekā 30 procentiem cilvēku akūti nepietiek pārtikas un vismaz divi cilvēki no 10 tūkstošiem mirst katru dienu. Šāda situācija šobrīd ir vairākos Somālijas reģionos, kā arī Kenijā un Etiopijā. To izraisījusi sliktākā raža pēdējos 60 gados. Pārtikas audzēšana ir galvenais ienākumu avots daudziem somāliešiem, tāpēc šī neraža viņiem atņēmusi galveno iztikas avotu. Neražas regulāri skar dažādus Somālijas apvidus, tāpēc tagad vienlaikus ir jārisina gan īstermiņa jautājums par cilvēku glābšanu, gan arī ilgtermiņa jautājums, kā pastāvīgi nodrošināt pārtiku arī šādos apstākļos.
Badacietēji
Kopš ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) izveides 1945. gadā visās pasaules valstīs ir veicinātas tādas politikas, lai nevienam cilvēkam nebūtu jācieš no bada vai nepietiekama uztura. Kopš tā laika simtiem dokumentu diskutēti un apstiprināti, lai sasniegtu šo mērķi, taču par spīti tam bada un nepietiekama uztura problēma saasinājās līdz tādam līmenim, ka 1996. gadā FAO Pasaules pārtikas samitā Romā bija jāatklāj kaunpilns skaitlis — vairāk nekā 700 miljonu pasaules iedzīvotāju cieš no bada. Lai veicinātu uzturdrošību, samitā tika noteikti mērķi un stratēģijas bada un pārtikas nepietiekamības izskaušanai. Paralēli tam starptautiskā zemnieku kustība “Vía Campesina” sāka globālu kampaņu pret badu un pārtikas nepietiekamību. Taču FAO un citas organizācijas nepiekrīt “Vía Campesina” uzstādījumam, ka nepieciešams politisks, nevis tehnisks risinājums bada un pārtikas nepietiekamības problēmas risināšanai.
2000. gadā Ņujorkā tika pieņemti Tūkstošgades attīstības mērķi. Pirmais no tiem, par ko visas pasaules valstis ir vienojušās, ir samazināt badu un pārtikas nepietiekamību pasaulē par 50 procentiem līdz 2015. gadam. Par spīti tam 2002. gada “Pasaules pārtikas samits +5” secināja, ka bada cietēju skaits palielinājies līdz 800 miljoniem. Savukārt 2006. gadā “Pasaules pārtikas samitā +10” bija redzams, ka šie skaitļi turpina pieaugt. Daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, zemnieki, mazie zvejnieki, sieviešu grupas, kas darbojas “Vía Campesina” un citās nevalstiskajās organizācijās visā pasaulē, pievēršas uzturdrošībai kā vienīgajam veidam, kā apturēt un samazināt badu un pārtikas nepietiekamību.
Pārtikas drošība
Bez šaubām, bada un pārtikas nepietiekamības jautājumi ir politiska problēma, kas radusies, ieviešot sliktas sabiedriskās politikas un tādējādi pieļaujot šo problēmu eskalāciju. Te jāuzdod jautājums — kurš vai kas nosaka valdību, starptautisko organizāciju un arī FAO politiskās nostājas attiecībā uz bada un pārtikas nepietiekamības problēmu izskaušanu? “Vía Campesina” kopš tās dibināšanas 1992. gadā Managvā Nikaragvā ir pievērsusies tam, kā neoliberālisms ar mērķi uzsvērt mežonīgā kapitālisma dominanci ir veicinājis globalizācijas procesu, nododot pasaules ekonomisko kontroli lielajām transnacionālajām organizācijām, kas ar nagiem ieķērušās nabadzīgajās valstīs, uzurpējot to dabas bagātības un grūžot tās atkarībā. It kā ar to nepietiktu — starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm tiek slēgti brīvās tirdzniecības līgumi, kas izskatās pēc attīstības un sadarbības veicināšanas, taču patiesībā domāti stratēģijas dominances un bagāto pārākuma pār nabagajiem leģitimizācijai.
“Vía Campesina” 1996. gadā noteica — “katrai valstij ir tiesības uzturēt un veicināt savu spēju ražot nepieciešamo pārtiku savai tautai, respektējot ražošanas un kultūras dažādību; katrai personai ir tiesības uz pastāvīgu piekļuvi ūdenim, veselīgai un barojošai pārtikai, kas viņam/-ai nodrošina cilvēka cienīgu, aktīvu un veselīgu dzīvi”. 2001. gadā Pārtikas drošības pasaules forumā Havanā Kubā pārtikas drošība tika aizstāvēta kā “visu tautu tiesības aizsargāt savas politikas un stratēģijas pārtikas ražošanas, sadales un patēriņa jomās, kas nodrošina visiem iedzīvotājiem pārtiku, balstoties uz mazu un vidēju ražošanu, vietējo kultūru un dažādību lauksaimniecībā, zivsaimniecībā un lauksaimnieciskajā tirdzniecībā, un lauku vadībā, kurā sievietei ir būtiska nozīme”.
2007. gadā, kad FAO izskatījās pilnīgi nespējīga veicināt bada un pārtikas nepietiekamības problēmas risināšanu, Pasaules pārtikas drošības forumā Selingē Mali vēlreiz tika apstiprināta Havanas 2001. gada vienošanās un attīstīts jau iepriekš izteiktais viedoklis, ka uzturdrošība ir vienīgais veids, kā sasniegt pozitīvus rezultātus bada un pārtikas nepietiekamības izskaušanā, ar pārtikas drošību apvienojot vairāku problēmu risināšanu. Tas nozīmē, ka pārtikas drošība ir cīņa pret ģenētiski modificētajām sēklām, aizstāvot un atbal-
stot vietējās sēklas. Tāpat cīnītāji par pārtikas drošību aicina izbeigt izmantot agroķimikālijas, toties nodrošināt piekļuvi ūdenim un citiem dabas resursiem, mazo un vidējo ražotāju piekļuvi zemei, veselības pakalpojumiem un izglītībai, nodrošinot jaunajām paaudzēm veselīgu dzīves telpu, kur attīstīt videi draudzīgus ražošanas procesus. Tas ir arī aicinājums ražot visiem sasniedzamu pārtiku, veicinot vietējos tirgus un attīstot solidāru tirdzniecību, kā arī atbalstīt to, lai mazajiem un vidējiem ražotājiem būtu iespējams finansējums. Ir nepieciešams arī izbeigt visu diskrimināciju un nevienlīdzību sociālo, politisko, reliģisko un citu iemeslu dēļ starp vīriešiem un sievietēm, kurām ir būtiska nozīme pārtikas drošības stratēģijā. Pēc dažiem aprēķiniem, 80 procentu lauksaimniecībā nodarbināto Āfrikā un 60 procentu Āzijā ir sievietes.
Izaicinājums
globālajai ilgtspējai
2008. gadā finanšu krīze nodemonstrēja to, par ko runāts jau iepriekš, — vietējie iedzīvotāji visvairāk cieš no nežēlīgā kapitālisma tirgus sekām un lielo transnacionālo uzņēmumu bezatbildības. Tika pasludināts, ka viens miljards cilvēku cieš no bada un pārtikas nepietiekamības.
Šis skaitlis — viens miljards cilvēku — norāda uz pārtikas uzturdrošības politikas pilnīgu fiasko, kas sasniegts, jo šajā jomā diemžēl nav notikušas politiskas vienošanās par lēmumu īstenošanu. Tomēr par spīti tam ir ieviesti vairāki elementi, lai nodrošinātu pārtikas uzturdrošību, un “Vía Campesina” biedri un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas aktīvāk piedalās starptautiskajās diskusijās un FAO konferencēs. Taču globālā kapitālisma sistēma joprojām ir galvenais šķērslis bada un pārtikas nedrošības apkarošanai pasaulē.
ANO Pasaules pārtikas cenu indekss 2010. gada beigās un 2011. gada sākumā pieauga astoņus mēnešus pēc kārtas, un jūnijā tas bija par 39 procentiem augstāks nekā 2010. gada attiecīgajā mēnesī. Protams, vissmagāk tas ietekmē planētas nabadzīgos cilvēkus, kuri pārtikai velta 50 līdz 70 procentu savu ienākumu. Ņemot vērā pārtikas cenu pieaugumu un Eiropas Savienības (ES) Kopējās lauksaimniecības politikas reformu, kas norisinās šobrīd, Apvienotās Karalistes valdība šīgada martā publicēja ziņojumu “Pārtikas un lauksaimniecības nākotne: Izaicinājumi un iespējas globālajai ilgtspējai”. Tas pārtikas drošības jomā ir līdz šim aptverošākais ziņojums, kura tapšanā bija iesaistīti 400 ekspertu no visas pasaules. Pētījuma autori aicina ES uzņemties vadību pārtikas drošības jautājumos. Ziņojums ir būtisks brīdinājums par to, kādas sekas būs, ja šis jautājums neiegūs politisko prioritāti ES un visā pasaulē.
Pētījuma autori norāda, ka pārtikas drošības jautājuma politisko prioritāti nosaka ne tikai jau nosauktā nepieciešamība izskaust badu pasaulē un nodrošināt pārtiku par sasniedzamām cenām, bet arī vajadzība pēc adekvātas pārtikas piekļuves stabilitātes, klimata pārmaiņu mazināšanas, bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu uzturēšanas vienlaikus ar pārtikas nodrošināšanu pasaulei.
Ņemot vērā, ka pasaules iedzīvotāju skaits tuvākajā nākotnē strauji turpinās palielināties (līdz 2050. gadam, iespējams, līdz deviņiem miljardiem iedzīvotāju), ir jādomā, kā pārtiku varēs nodrošināt ilgtspējīgi, kā apturēt pieprasījumu pēc resursu ietilpīgas pārtikas, kā mazināt zaudējumus pārtikas ķēdē un kā vienlaikus palielināt ražīgumu, nepalielinot lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. Šiem jautājumiem ir nepieciešams meklēt kompleksas atbildes. Tāpēc zinātnieki visā pasaulē aicina pievērsties plašākam skatījumam uz pārtiku un ņemt vērā, ka tā ir cieši saistīta gan ar lauksaimniecību, gan arī ar ekonomiku, veselību, enerģētiku, ūdens un zemes īpašumtiesībām, klimata pārmaiņām, kā arī demogrāfijas jautājumiem.
Pārtikas drošības jautājumu risināšanu nevar atlikt, jo neilgtspējīga pārtikas ražošana būtiski kaitē videi: tā veicina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, upju un ezeru ūdens izsīkšanu, bioloģiskās daudzveidības mazināšanos, lauksaimniecībā izmantojamo zemju noplicināšanu, zivsaimniecības izsīkšanu. Līdz ar to arī politisko nestabilitāti pasaulē un neiespējamību sasniegt citu politiku, tajā skaitā Tūkstošgades attīstības mērķus.
