Lai kopīgi varētu veidot pārtikas krājumus ziemai krīzes skartajām ģimenēm, šomēnes visā Latvijā notiek pārtikas bankas “Paēdušai Latvijai” organizētās rudens ražas novākšanas talkas. Daudzas zemnieku saimniecības aktīvi atbalsta ģimenes, ziedojot gan kartupeļus, gan citus dārzeņus, ko novāc brīvprātīgie, arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, no dažādām Latvijas vietām. Protams, šī ideja ir apsveicama.
Daudzviet Eiropā ir iekopti lauki, kur par nelielu samaksu var nopirkt to, ko pats esi salasījis. Taču nesaprotu, kāpēc Latvijā daudzviet ražu vāc brīvprātīgie, nevis paši krīzes skartie, kaut gan tieši viņiem talcinieku pulkā vajadzētu būt pirmajiem, lai nodrošinātu sev iztiku. Pavasarī vairākas pašvaldības trūcīgajām ģimenēm stādīšanai piedāvāja zemi, sēklas kartupeļus un dažviet pat tehniku, bet gribētāju bija maz. Ja cilvēkiem grūti iztikt, tas nenozīmē, ka ēdiens jāpienes pie durvīm. Daļa bezdarbnieku nepakustina ne pirkstiņa, gaidot, ka visu kāds iedos. Pašlaik saradušās dažādas biedrības un organizācijas, kas palīdz krīzes skartajām ģimenēm, bet vai šādi neveicinām šo cilvēku slinkošanu? Nav runa par pensionāriem vai saimēm, kuras dara visu, lai eksistētu. Tām ir jāpalīdz, cik vien iespējams. Taču netrūkst cilvēku, kuri uzskata — valstij, citiem cilvēkiem vai labdarības organizācijām viņiem ir obligāti jāpalīdz. Dzirdēts, ka daļu piešķirtās pārtikas pat izbaro mājdzīvniekiem. Taču, ja piedāvā nopelnīt, nospriež, ka par 100 latiem nav vērts. Labāk sēdēt dīkā un nedarīt neko, jo pabalsts tik un tā pienākas, turklāt nav lieki jānopūlas strādājot. Daudzi laukos sakņudārzus aizaudzējuši nezālēm un gaida palīdzību no malas, taču kādreiz cilvēki pārtika no savas naturālās saimniecības vien, un neviens neko nedeva. Sabiedrībā izveidojusies prāva liekēžu grupa, kuriem pabalstu prasīšana kļuvusi par ikdienu. Acīmredzot labdarība veicina ne tikai līdzcietību, bet arī nekaunību — daudzi pierod ņemt, neko nedodot pretī.
