Šobrīd ļoti daudzi izvēlas atpūsties pie ūdeņiem, peldēties un ķert zivis, taču ne vienmēr tiek izmantoti atļautie zvejas rīki. Kopā ar vides inspektoriem aizvadītās nedēļas nogalē pa Daugavu no Pļaviņām līdz Aizkrauklei nobrauca arī “Staburags”.
Ir piektdienas vakars, un inspektori laivu ielaiž Aiviekstes grīvā. Pūš visai spirgts vējiņš, un abas upes veļ pelēkus viļņus, solot labu šūpošanos. Daugavas kreisajā krastā pamanām kādu vīru laivā un piestājam apvaicāties, vai nav redzējis maluzvejnieku tīklus. Laivā sēž pļaviņietis Linards Skudra. Sirmajam vīram jau 84, tomēr viņš sparīgi airē un veikli rīkojas ar spiningu.
“Samu meistars”
— Šogad esmu noķēris trīs samēnus, taču mazus kā duncīšus, un viņi bija jāatlaiž. Visiem slikti ķeras, upē laivu maz, un tas jau kaut ko nozīmē, — saka makšķernieks. — Vai vainīgi tīkli? Nezinu. Reizēm jau gadās, ka vizulis ieķeras tīklos. Arī pirms pāris mēnešiem tā bija.
No pavasara plauži gan ķērās labi. Apmēram kādu mēnesi. Kas notika pēc tam, nezinu. Kad sāka bērt akmeņus uz dambja, zivis pazuda. Arī citi makšķernieki, kuriem ir eholotes, stāstīja, ka zivis nemana. Iespējams, zivis izbiedēja no ierastajām nārsta un dzīves vietām. Būs vajadzīgs laiks, līdz viņas atgriezīsies. Cita izskaidrojuma nav. Lomi katru gadu paliek mazāki, taču šogad tie ir īpaši niecīgi.
Mani gan vairāk zina kā gleznotāju, taču savlaik dēvēja arī par “samu meistaru”. Esmu pirmais, kurš Pļaviņu pusē, makšķerējot samus, sāka izmantot kvoku. Tolaik nevienā copes reizē nepaliku bez loma. Nelaime tikai tā, ka lielākoties ķērās divus, trīs kilogramus smagi samēni. Lielākais ūsainis svēra 20 kilogramu, bet kārtīgam samam arī tas tāds nieks vien ir. Ko vilkt gan ir, jo viņš turas pretī vareni. Šovasar kādam paziņam arī nācās cīnīties ar prāvāku samu Aiviekstes upē. Sams vilcis viņu ar visu gumijas laivu vai divas stundas. Aukliņa tieva, un neko lielu izdarīt nav varējis. Kamēr aukla sapinās nogrimušā celmā upes dibenā un notrūka vai 30 metru garš gabals. Otrajā dienā kāds cits copmanis aizķēris aiz notrūkušā auklas gala. Pacēlis to, aptinis ap roku un mēģinājis vilkt. Sams tā parāvis pretī, ka vīru gandrīz no laivas izrāvis. Ap roku auklu nekad nedrīkst tīt! Sagrieza roku, un nācās steigšus no auklas atbrīvoties. Sams, protams, aizpeldēja.
Galvenais — neļaut atpūsties
Makšķerējot samus, jāatceras, ka zivij nedrīkst ļaut atpūsties! Ja zivs nepeld uz augšu un apstājas, vajag strauji paraustīt auklu pāris reižu, lai viņu sakaitinātu un zivs neapstātos. Ja sams kādu brīdi paliks nekustīgs, visa “jautrība” sāksies no sākuma, un tā var palikt bez loma. Tāpat arī ķerot zušus. Šīs zivis grūti nokausēt.
Braucam tālāk, pa ceļam pārbaudot vairākus upes līčus ar īpašu rīku, ko inspektori dēvē par “kaķi”. Izturīgā auklā iesieta smaga metāla caurule, pildīta ar svinu, kurai piemetināti āķi. Ar tādu rīku viegli “aizsniegt” līdz upes gultnei un atrast gan tīklus, gan naktsšņores. Upes krastos deg ugunskuri, skan atpūtnieku jautrās balsis un smaržo cepta gaļa…
Brauc no Rīgas
Iepretim Oliņkalnam satiekam Andri no Rīgas. Viņš samus mēģina pievilināt ar kvoku. Veroties eholotes ekrānā, viņš teic, ka sami laivai tuvojoties, taču tvert ēsmu nevēloties. Bijusi tikai viena cope, taču zivi izvilkt nav izdevies.
— Šogad te esmu atbraucis pirmo reizi, — teic Andris. — Lielākoties makšķerēju Daugavā pie Zaķusalas, taču tagad ļoti daudzi vizinās ar ūdensmotocikliem un laivām, riņķo apkārt un traucē. Arī lomi nav tik lieli kā te. Atbraucu uz divām dienām un varu ķert pēc sirds patikas.
Negaidīta satikšanās
Iepretim Staburaga pagastam sastopam sabiedriskos inspektorus — Valsts vides dienesta pilnvarotās personas. Vīri stāsta, ka ir ceļā no Aizkraukles līdz Pļaviņām. Pagaidām pamanījuši vienu tīklu Koknesē pie Likteņdārza un nolēmuši sagaidīt tā licēju. Gaidīšot līdz rīta gaismai.
Rīteru līcī atrodam pirmo tīklu. Tas ielikts nesen, un zivju tīklā nav. Izvilkuši linumu, braucam lejup pa straumi. Nedaudz tālāk “kaķa nagi” ieķeras naktsšņorē, taču tā ir tukša. Ir nedaudz pēc pusnakts, kad braucam garām Kokneses pilsdrupām. Tās skaisti izgaismotas un šķiet krietni noslēpumainākas nekā dienā. Vējš pierimis, un uz upes ir ļoti kluss.
Zivis pazūd dzelmē
Pusceļā starp Koknesi un Aizkraukli kādā līcī atrodam vēl vienu tīklu. Tajā sapinušies pāris līņu, raudas un neliels sams. Diemžēl samēnam mūsu palīdzība ir jau novēlota… Vēl dzīvās zivis atbrīvojam, un viņas pazūd tumšajā ūdenī. Inspektori spriež, ka siltajā ūdenī tīklos sapinušās zivis iet bojā ļoti ātri. Austrumos debess mala kļūst nedaudz gaišāka. Pārbaudām vēl kādu līci upes kreisajā krastā, kur ne reizi vien jau izcelti maluzvejnieku tīkli. Arī šoreiz atrodam tīklu, kurā sapinušies prāvi plauži. Tīkls nostiprināts ar ļoti smagām garās auklās iesietām radzēm. Prieks par katru plaudi, kuru palaižam dzelmē. Lielākais no viņiem varēja būt pat vairāk nekā trīs kilogramus smags.
Jau ir pavisam gaišs, kad Aizkrauklē, pie “Kapteiņa krodziņa”, piestājam krastā.
