“Kāpēc tavam skaistulim nav zābaku?” pie ūdenskrātuves satiekot Trīni ar suņuku saitītē, jautāja Frīdis.
“Apžēliņ! Kādi zābaki vasarā?” brīnījās Trīne.
“Te ātri vien var savainot ķepas, jo tuvojamies takai, kas ved uz pirmatnējo laikmetu. Skat, cik te koku zaru, stikla lausku, ugunskuru palieku… Daži primāti uguni kūruši tieši uz takas,” piktojās Frīdis.
“Tālāk redzams izdzisis ugunskurs, kas norobežots ar akmens žogu. Laikam tur dzīvojusi civilizētāka cilts,” grima senatnē Trīne.
“Kur pagātnes cilvēku suga ņēma alus bundžas un pudeles, kas bagātīgi mētājas pie pelnu kaudzes?” brīnījās Frīdis.
“Te varētu rīkot ekskursijas un stāstīt par aizgājušiem laikiem,” ierosināja Trīne. “Visas pagātnes liecības ir labi saglabājušās.”
“Derētu atcerēties arī to, ka kādreiz pavasaros no ūdens ķeksēja palu sanesas, kopa krastmalu, te varēja droši staigāt basām kājām,” aizsapņojās Frīdis. “Kur tagad pazuduši visi atbildīgie dienesti? Bailēs aizbarikadēties no neesošā Covida, neko neredzēt un nedarīt, bet saņemt algu… Ko labāku var vēlēties?”
“Ekskursijas sākums varētu būt pie “ķīniešu” grausta, kuru, redzams, neviens nav spējīgs likt nojaukt,” noteica Trīne.
“Tādu “unikālu” celtni, ko rotā uzraksts, ka tā ir avārijas stāvoklī, bet visi vārti ir plaši vaļā, grūti nojaukt. Skolā, stāstot par daiļo un drausmīgo arhitektūrā, piemēri tālu nav jāmeklē,” prātoja Frīdis. “Vienīgais ļaunums, ka tur var mitināties vīrusa pārnēsātāji — sikspārņi.”
“Pa mērijas logiem to visu nevar saskatīt,” ar nožēlu teica Trīne. “Tur paveras skats ar burbuļojošu ūdeni un ziedošām dālijām.”
