Viss sākās ar kokiem, pareizāk sakot, ar taureņiem, kas, kā “Staburags” jau rakstīja, aprīlī bija “salidojuši” Iršu pagasta centrā. Tad uzzinājām, ka tos Iršos “palaiduši” Aivars Svilpe un Gatis Bergmanis. Pirms Jāņiem Iršu pagasta “Facebook” lapā izlasījām par kārtējo Aivara Svilpes veikumu. Ievietota bija arī fotogrāfija ar lielu pītu grozu un krēsliem. Tā arī radās interese uzzināt kaut ko vairāk par pašu meistaru.
Karstā jūnija dienā devos uz Iršu pagasta “Atvasēm”. Vispirms pabraucu garām lielam sunim ķēdē, un Aivars māj, lai droši braucu iekšā pagalmā. Pie mājas savu ligzdu ietaisījis stārķis, vēlāk atklājas, ka sagaidīta arī jaunā paaudze. Sasveicināmies, un ievēroju, ka interesanti kokdarinājumi ir visapkārt. Soliņš diviem, virs kura izkārtne “London”. “Šis koka gabals man atgādināja lidmašīnu,” saka Aivars Svilpe. Ielūkojoties ciešāk, tiešām pati daba šai koka daļai izveidojusi tādus kā spārnus, degunu, kas neviļus atgādina lidmašīnu. “Anglijā dzīvo bērni. Tādēļ šī lidmašīna pavērsta Londonas virzienā,” paskaidro Aivars. Iekārtojamies paēnā lapenītē. Solus un galdus darinājis neviens cits kā namatēvs. Mums piebiedrojas arī Aivara sieva Ilze, cienā ar kafiju un gardām uzkodām. Fonā skan mūzika, un varam nodoties sarunai.
Tālāk aizsūtīt
nevar
Aivars teic, par savu dzīvi varētu grāmatu sarakstīt. Domās bieži izstaigājot savas dzīves takas.
Dzimis Smiltenē, audzis Tukumā. Mamma Aivaru audzināja vienu. Bērnībā palīdzējis mammai, mežā un pļavās salasīto pārdodot Centrāltirgū: “Vienu dienu mežā, otru — tirgū. Maijpuķītes, margrietiņas, rudzupuķes saplūcām. Četros rītā sēdāmies autobusā un uz tirgu. Man labi pirka, mātei gan nē. Man patīk tirgoties. Viens no priekšniekiem reiz par mani teica: Aivars pat sarūsējušu naglu notirgos!”
“Mans uzvārds būtu Ikšelis. Tēvu esmu saticis divreiz mūžā. Mans brālēns ir mūziķis Aigariņš (Aigars Ikšelis — aut.). Tēva dzimta ir ļoti muzikāla. Pērn aizbraucām uz Smilteni, mātei teicu: “Tas nekas, ka tēvs mani nav audzinājis, aizved mani pie viņa kapa. Tēvs ir tēvs. Un labi, ka tā, citādi miera nebija.” Tajā dienā Smiltenē bija kapusvētki. Meklējām Ikšeļu kapus un satikām radiniekus, iepazināmies.”
Dziedātājs gan nav vienīgais slavenais cilvēks, kas Aivaram pazīstams. Skolas draugs ir atvaļinātais ģenerālis Ints Ķuzis, arī plaušu ārsts Māris Apšvalks. Aivara skolas gadi pagāja Kandavas internātskolā: “Padomju Savienībā labākā internātskola! Tur aizrāvos ar sportu, varēju doties uz Murjāņiem, taču mamma tik tālu negribēja laist.” No skolas laika Aivaram atmiņā tāds notikums: “Klasē bijām divi tādi nacionāli noskaņoti, tagad mans draugs dzīvo Mančestrā. Mēs abi daudz zinājām par agrākajiem laikiem, pārējie neko nesajēdza. Internātā auklīte bija noklausījusies, ko mēs runājam un darām, un gan jau pasūdzējusies audzinātājai. Skolotāja pēc tam pratināja, kas mani mācīja “Kaupēnu” dziedāt? Iegadījās, ka man tolaik bija jānoformē pase. Skolotāja tā plēsa matus, ka izrāva šķipsnu. Pases bildē galvā bija redzams balts punkts.”
Pēc tam Aivars mācības turpināja Kandavas tehnikumā.
1978. gadā aizgāja dienēt. Dienesta vieta bija Vladivostokā: “Tālāk jau latvieti aizsūtīt nebija iespējams. Tas bija smags laiks, bet arī interesants.” Nācies piedzīvot arī “gedovščinu”. “Mēs gan pret jaunākajiem tā neizturējāmies. Sagadījās kopā dienēt deviņiem letiņiem. Kad demobilizējāmies, jaunie karavīri raudāja.”
Dzīves lielais laimests
Atgriezies no dienesta, Aivars sāka strādāt par autovadītāju sovhozā “Vienība”. Kur tad tukumnieks satika savu cēsnieci? Turpat jau arī satika. Ilze bija pabeigusi Laidzes tehnikumu un strādāja par grāmatvedi, tad jau, kā Aivars saka, tie meklējumi sākās. “Ēdnīcā pie galda,” smejot iestarpina Ilze. “Podi jau bija. Biju traks džeks, liels muldētājs. Meitenēm jau tādi patīk. Nezināju, kuru ņemt.” Aivars stāvējis rindā, Ilze jau ēdusi pusdienas. Uzmetis aci — tāda forša meitene, skaistiem, lokainiem matiem. Sanācis tiešais acu skatiens, viņa nosarkusi. Ilzei pusdienas bija beigušās, taču Aivars nodomājis, vai tiešām bērnam apetīti sabojājis? Un tā viss pamazām iegrozījies. “Sapinās manos matos,” smej Ilze un pastāsta, ka toreiz viņai bijuši gari, kupli mati. No 1982. gada viņi ir kopā, pēc trim gadiem apprecējās. Jūnija vidū atzīmēja 35. kāzu jubileju. Aivars sameklē dziesmu, kuru Ilzei atskaņojis svētku rītā. To noklausoties, skaidrs, ka mīlestības ogles joprojām kvēlo un viens otram viņi ir dzīves lielais laimests. Kā jau dzīvē, bijuši kāpumi un kritumi, galvenais — spēt piecelties, pasniegt palīdzīgu roku un dzīvot tālāk. “Internetā izlasīju, ka Vēzis tik pēc 60 gadiem paliek par vīrieti, man viss vēl priekšā,” nosmej Aivars.
Ģimene ir bērniem svētīta, Ilze un Aivars ir jauki vecāki pieciem bērniem — Gatim, Aijai, Mārtiņam, Artūram un Guntai Artai. Visi, izņemot pastarīti Guntu, jau savās dzīvēs. Sagaidīti arī mazbērni. Vecāki ar mīlestību stāsta par katru atvasi.
No Tukuma uz Iršiem
Kā gan tukumnieki nokļuva Iršos? “Mums turienes kolhozā bija tikai viena istabiņa. Ar ģimeni dzīvot grūti. Māte izlasīja avīzē sludinājumu. Agrāk Kokneses pusē nebijām. Toreiz saimniecības vadītājs bija Tālis Kalniņš. Bija vajadzīgi šoferi un traktoristi, piedāvāja māju, kur dzīvot. Tā mēs te atnācām. Vismaz 10 gadus te nevarēju pierast, pietrūka jūras un Rīgas, kur tika pavadītas vasaras. Likās, cilvēki te citādāki, nav neviena, ar ko par hokeju parunāt. No 1972. gada esmu hokeja fans. Tagad esmu iejuties, un šķiet, ka labākas vietas Latvijā nav,” saka Aivars, kurš ir kļuvis par Iršu patriotu. Ceļa otrajā pusē čalo Pērse. “Kad te atnācām, nebija neviena koka, vien šīs trīs vecās ābeles.” Ilze sāka strādāt par grāmatvedi, Aivaram uzticēja traktoru, tā līdz 1991. gadam. Gribēja kļūt par zemniekiem, privatizēja zemi, bet kaut kā nesanāca saimniekot. Bija lopi, bija jāceļ jaunas ēkas, varbūt kaut ko līdz galam nesaprata, bet ir labi, kā ir.
2003. gadā Aivars sāka strādāt Ulda Krievāra saimniecībā Bebros. Sākumā brauca ar traktoriem, vēlāk uz Rīgu veda pienu. Darbs nebija viegls, bet patika.
Vaicāti, vai nejūtas kā nomalē, abi atbild noliedzoši: “Pie mājas autobusu pietura, autobusi kursē, ir sava mašīna. Ko vairāk vēlēties?”
Ne visi koki ir malka
Kā tad sākās draudzība ar kokiem? Kad atnācis no dienesta, jau tad patika kaut ko darīt ar koku. Patika staigāt pa mežu, un vienmēr kādā zarā vai stumbrā saskatīja kādu veidojumu. Kamēr zars nav nomizots, nav nekas. Arī saknēs var ko interesantu saskatīt. Aivars atrod koku vai otrādi? Gadās arī, ka koks atrod meistaru: “Ne visi koki ir malka. Daba pusi parāda priekšā. Ja piemīt fantāzija, kaut ko var saskatīt.” Iršēnietis smej, ka tagad viņu saucot par Kārli Zāli, tik piecus latus neviens nemet.
Ilze šobrīd Iršos strādā par sētnieci, un pagasta kultūras dzīves organizatore Ineta Riekstiņa pajautāja, vai nezinot, kurš varētu uztaisīt taureņus? Atbraukusi mājās un teikusi vīram, ka vajag taureņus. Aivars gan sākumā pretojies, ka nemācēs, taču Ilze mudinājusi pamēģināt. Salika uz galda, nobildēja un aizsūtīja parādīt. Inetai iepatikās. Pēc tam uztaisīja grozu un krēslus. Ar dzīvi Iršos Svilpju ģimene ir apmierināta, un Aivars smejot teic: “Ja tik skaisti turpmāk ies, baltvācieši Iršos atgriezīsies.”
Ne tikai kokdarinājumi ir Aivara vaļasprieks. Pats apguvis akordeona spēli, plašākai publikai gan nespēlējot, vien ļoti šaurā lokā. Kaut skolas laikā četrus gadus nospēlējis pūtēju orķestrī. Sarunā uzzinu, ka viņam patīk ogot un sēņot. Tā kā mājas tuvumā ir mežs, no tā tiek nestas baravikas. “Te ir arī vadātājs. It kā jau katru taku mežā zini, bet ārā kā netiec, tā netiec. Runā, ka te no kara laika esot kādi apbedījumi. Brīžiem dīvainas sajūtas pārņem,” stāsta Aivars. Arī sports iršēnietim nav svešs. Viņš atminas, kā 1974. gadā braukuši uz Stučku (Aizkraukli) uz skolēnu sporta spēlēm, toreiz jaunajā pilsētā bija arī jauns stadions Daugavas krastā.
Paglābj “ļeņini”
Piedzīvojumi Aivara atraktīvajā stāstījumā arī ir neatņemama sastāvdaļa. To viņam ir daudz, tā vien šķiet, ka pa ceļu iedams lasa. Kad vēl strādājis algotu darbu, mikroautobusā vedis no Rīgas suni mājās. Kā gadījies, kā ne, bet Bebros pie fermas atklājis, ka braucamajam pazudušas sāndurvis. Braucis pat līdz Koknesei meklēt, bet ko gan tumsā atradīsi. Vēlāk uzzinājis, ka cits braucējs atradis un aizvedis uz Jēkabpili nodot lūžņos. Nācies braukt pakaļ.
Kas gan tik dzīvē piedzīvots, nosmej Aivars un pastāsta, kā viņu “ļeņini” izglābuši: “Armijā ražas novākšanas laikā ieguvu divas pirmās vietas — vispirms Altaja apgabalā, tad Ķīnā rīsu novākšanā. Par to saņēmu goda rakstus ar Ļeņina galvām. Kad pārnācu mājās, strādāju par traktoristu. Atbrauca apkopes meistars. Viņš saka, vienai tantei vajag graudus aizvest. Kaltes strādnieks piedzēries, neredzēja, kas ārā birst. Pelavas veda mežacūkām. Kaut ko sagrābām, aizvedām tantei. Kaimiņi nosūdzēja, ka mēs nozaguši graudus. Pēc pāris dienām klāt milicija, saņēma mūs abus ciet. Maz trūka, ka būtu cietumā. Ja zagtā vērtība bija 50 rubļi, varēja ierosināt krimināllietu. Mammai no Smiltenes laikiem bija pazīstama advokāte, kura tobrīd strādāja Jelgavā. Mamma advokāti sameklēja, un aizstāve ieradās Tukumā. Saku, esmu izmalis visu Krieviju, visur piedalījies, saņēmis par to diplomus ar Ļeņina galvām. Advokāte tos pieprasīja, jo noderēs. Kā parādīja, lietu izbeidza. Ļeņini mani izglāba! Arvien vēl tos glabāju! Izmeklētāja jautāja, kur tik labu advokātu atradām?”
Dzīvo baltvāciešu celtā mājā
Dodamies apskatīt māju un tās apkārtni. Liela, veca guļbūve. Ēkai jau noteikti 100 gadu, varbūt pat vairāk. Tā savulaik piederējusi kādai baltvāciešu ģimenei, šobrīd ir pagasta pārvaldes īpašumā. Te Aivars ar ģimeni apmetās pirms 35 gadiem, un māja bijusi diezgan bēdīgā stāvoklī. 1991. gadā bija atbraukuši kādreizējie saimnieki. Toreiz vēl Aivars daudz nebija sakārtojis. Vecie vācu vīri staigājuši pa istabām. Viens atcerējies, kur viņam stāvējusi gulta, otrs meklējis durvis, kuru vairs nebijis. Vēlāk, kad sākuši pārbūvēt, atraduši arī vācieša meklētās durvis. “Agrāk piedāvāja pārcelties uz dzīvokli, bet tur jutīsies kā iespundēts,” saka Ilze.
Remontos ieguldīts daudz līdzekļu, bet vēl tikpat daudz vajag. Noteikti jāsalabo jumts. Ja viss notiktu pēc sirds likumiem, tad Svilpes būtu pilntiesīgi īpašnieki.
Vai kādreizējie iemītnieku gari ļauj dzīvot mierā? “Reiz vārīju pupas, 15 minūšu laikā katliņš bija sauss, un liesma plītij apdzisusi. Kaķis skatījās vienā punktā. Saka, kaķi garus vislabāk saredzot,” stāsta Ilze, “bet vispār liek mieru, tātad esam labi cilvēki.”
Gadu gaitā izdaiļojuši mājas apkārtni. Arī te ir Aivara darinājumi. Galdi, soli. Pērse bija izskalojusi koku. Iespējams, tas būtu kur aizpeldējis vai arī ūdenī sapuvis. Taču Aivars tam deva otru mūžu. Ieliekuma vietā saskatāmas tādas kā krokodila izvalbītās acis. Uz tā var apsēsties, tikpat labi tas var būt dekoratīvs akcents. Arī bebra kunga nedarbs kļuvis par interesantu elementu. Un tā katram ir savs stāsts.
Iedēstījuši kokus, nesen kļavu un ozolu, iekopuši puķudobes, daudzām sēklas atsūtītas no Anglijas. Savus košos ziedus atraisījušas magones, arī lupīnes izslējušās kā krāsainas sveces, tā varētu turpināt par daudzām. Braucot garām, neredzēju, bet staigājot pie mājas ieraugu puķudārzu. Ne dobe, bet dārzs! Atminos, ka tādus savos romānos apjūsmojusi trimdas rakstniece Aīda Niedra. Puķu ap šo māju tiešām ir daudz, tās ir Ilzes sirdslieta, un jāpiekrīt viņas teiktajam, ka tās atdzīvina māju.
***
Presē vai citos medijos, kad parādās ziņa, kā īrnieki izturas pret pašvaldības vai kādas privātpersonas īpašumu, visbiežāk sastopamas situācijas, kad mītnes vieta tiek pārvērsta teju par izgāztuvi. Kamēr tapa šis raksts, man tā vien dažā teikumā gribējās uzrakstīt — “Atvašu” saimnieki. Tā es viņus izjutu. Nevis vārdos, bet darbos! Mājas iemītnieku gari var būt mierīgi — tā ir labās rokās.
Viņu stādītie koki ar laiku sakuplos, un ne velti bērni teikuši: “Kad jūsu vairs nebūs, kas zina, kas te dzīvos, bet mēs atbrauksim un zināsim, ka tie ir jūsu stādītie.” ◆
