Klintainiete Ausma Damberga šodien svin 70 gadu jubileju.
Klintainiete Ausma Damberga šodien svin 70 gadu jubileju
“Mīlēts, mazliet skumts, dejots un smiets — viss “akmeņos austs”, viss iemantots. Dzīve ir dzīve, un par to ir vērts pacelt glāzes,” Ausma Damberga poētiski saka savā dzīves jubilejā.
Ābeļu ieskautā mīļā tēva celtajā mājā pa atvērtu logu Daugavas virzienā lūkojas sieviete. Sejā — mazliet rūpju, mazliet prieka un miera. Viņa malko kakao. Skatiens kavējas pie apsnigušajām vagām dārzā. Pavisam drīz tajās kaut ko iesēs, un tās nebūs tik garas kā kolhoza laikos — ne gala, ne malas. Nevar zināt, kāda būs vasara. Ja silta un saulaina, kopā ar mazbērniem varēs ēst zemenes.
Pēdējās dienās Ausmas kundze ir skumja, šodien sirdī nedaudz smeldz, kaut jūtas arī laimīga. Vakarā jādodas uz “Balto gliemežnīcu”, kurai gan tagad cits nosaukums, būs jānopūš 70 sveču. Sen tur nav būts. Brālis un radinieki gādājuši, lai viņai šī diena būtu īpaša. Viņa nojauš, ka būs jāraud, visi tik labi, tik sirsnīgi. Par mīļo omi vien sauc.
70 gadu! Vēl spilgtā atmiņā bērnība Klintainē, kad ziemā kopā ar brāli uz skolas somām šļūca no kalna. Viņš mazliet darīja pāri, meta somu grāvī un smējās, kā māsa pēc tās brien… Pēc tam jaukie studiju gadi Rīgā, tirdzniecības skolā, kur mācījās pavāres arodu. Arī asie, tomēr glāstošie Liepājas vēji vēl šalc sirdī. Liepājā sāktas pirmās darba gaitas, vārīts un šmorēts, tomēr mātes ceptie plāceņi šķita daudz gardāki.
Kā vējš nāca arī kautrīgā, kvēlā aizputnieka, nākamā vīra Alberta, mīlestība. Jaunos speciālistus nosūtīja darbā uz Klintaini. Tur piedzima divi jauki dēli — Agris un Ainārs, tur bija darbs, ikdiena un svētki. Ilgus gadus strādāts par pārdevēju Pļaviņās, kultūrpreču veikalā, bērni to sauca par mantu veikalu.
Kā būtu, ja būtu skolotāja? Skatiens pārslīd plauktam, kur grāmatas — kādreiz viņa tās pirka tāpat vien. Nu jāsāk lasīt. Agrāk Klintainē dzīve bija trauksmaina un aktīva — teātris, dejas, tagad viss pieklusis. Pat Stukmaņu muiža, ko tēvs ar citiem vīriem īpašniekam palīdzēja restaurēt, vientuļa skumst. Tēva mājās gan nekad netrūkst cilvēku. Mājas, gluži kā dzīve, uz akmeņiem celtas, tās sauc — “Dārgakmeņi”. Ausmas kundze nespētu tās atstāt un klusi garām iet.
Par godu jubilejai viņu uzgrieztu valsi kā senajās dienās, bet ieslēdz radio — dzied viņas mīļie trīs tenori. Un sieviete smaida. Ir labi arī tā.
