Mārtiņš Holsts Aizkraukles pašvaldību vadīja lielākoties padomju laikā — no 1980. līdz 1992. gadam. Viņu aicinājām atcerēties šo laiku — kāds tas ir bijis?
“Atļauju domāt līdz rītdienai!”
— Cik ilgi pats esat aizkrauklietis?
— Aizkrauklē sāku dzīvot 1971. gadā, toreiz biju pabeidzis Fiziskās kultūras institūtu, sāku strādāt sporta biedrībā “Vārpa” un arī aktīvi sportoju.
— Kā kļuvāt par pilsētas mēru?
— Vispirms mani iecēla, pēc tam ievēlēja. 1980. gadā biju Stučkas rajona fiziskās kultūras sporta komitejas priekšsēdētājs, un rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Viktors Stepiņš mani izsauca pie sevis un sacīja: “Mārtiņ, tev jāiet strādāt par pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju! Atļauju domāt līdz rītdienai!”. Būtu zinājis, ka šis darbs ir tik grūts, nebūtu piekritis, bet toreiz biju jauns un nepieredzējis. Pēc tam mani ievēlēja par deputātu un apstiprināja par pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju. Šajā darbā nostrādāju līdz 1992. gada maijam — pirms pašvaldības vēlēšanām pats no tā atteicos.
— Kāpēc?
— Darbā biju noguris. Tas nav tik vienkārši, kā no malas izskatās.
“Sapratu, ka vajag “ubagot””
— Kā jūs raksturotu toreizējo padomju laiku?
— Kad sāku strādāt, sapratu, ka pilsētas vadībai nav nekādas teikšanas, jo iestādes un uzņēmumi bija rajona pakļautībā. Mūsu galvenais uzdevums bija pilsētas labiekārtošana un sakopšana, taču tam trūka līdzekļu. Sapratu, ka vajag “ubagot” — lūgt naudu vietējiem uzņēmumiem un organizācijām, piemēram, Daugavas HES kaskādei, remonta un celtniecības pārvaldei, Starpkolhozu celtniecības organizācijai, Telefonu aparātu rūpnīcai un citiem. Tas arī izdevās. Rīkojām konkursus un vērtējām, ko vietējie uzņēmumi paveikuši savas teritorijas labiekārtoša-
nā, cik daudz palīdzējuši pilsētai, tajā skaitā ar naudu, ko paveikuši komunistiskajās sestdienas talkās. Labākos apbalvojām ar vimpeļiem, un par tiem pēc tam bija raksts vietējā rajona avīzē, kas iestāžu un uzņēmumu vadītājiem bija ļoti svarīgi. Pie mums pēc pieredzes brauca no citiem rajoniem.
— Vai uzvarēja tie, kas deva vairāk naudas?
— Tie uzņēmumi, kas pilsētai piešķīra līdzekļus, arī paši bija visvairāk paveikuši.
— Kā šo naudu tērējāt?
— Apspriedāmies ar pilsētas deputātiem, ko pilsētā vajadzētu uzcelt, labiekārtot.
Ūdeņi aizskalo bērzu birzis
— Jūsu laikā tapusi pāreja pār gravu, kas ved uz 1. vidusskolu. Kā tā ieguva nosaukumu “Holsta brilles”?
— Toreiz cilvēki gravā brida pa dubļiem. Pirmo gājēju tiltiņu aizskaloja pavasara pali, tādēļ kopā ar rajona arhitektu Martu Valdmani nolēmām būvēt gājēju tiltu. Izmantojām pamatīgus grodus, kas domāti tiltu celtniecībai, un tie tur ir joprojām. Toreiz man bija lielas, apaļas brilles, tādēļ arī kāds tiltu nosauca par “Holsta brillēm”. Kurš ir nosaukuma autors, nezinu. Pats to uztvēru ar humoru. Nākamais lielais objekts bija Daugavas krastmalas nostiprināšana. Ūdeņi aizskaloja pat bērzu birzis, tur kļuva bīstami. Pateicoties Miervaldim Rancānam un viņa vadītajai firmai, ūdenskrātuves krastu nostiprinājām ar dolomīta akmeņu krāvumiem. Krasts ilgi noturējies, tomēr, manuprāt, ir radušās vairākas bīstamas vietas, kuras atkal vajadzētu nostiprināt.
— Vai jūsu laikā izveidoja arī krasta betona apmales?
— Tās uzbūvēja jau HES celtniecības laikā. Toreiz mani informēja, ka krastu stiprināšanai izmantots brāķētais cements, tomēr nezinu, vai tas atbilda patiesībai. Betona krasti labi kalpo arī šodien.
Toreiz mums bija laba sadarbība ar māksliniekiem, piemēram, tēlniece Gaida Grundberga Aizkrauklei uzdāvināja stēlu “Lāčplēša cīņa”. Pilsēta ieguva arī citus mākslas darbus. Bija laba “ziedu saimniecība” — gar Ļeņina, tagadējo Spīdolas un Lāčplēša, ielu katru gadu ziedēja rudens dālijas, cilvēkus iepriecināja akmeņdārzi.
Daudz kas labs pilsētā paveikts kopā ar Āriju Karakoni, Mirdzu Vainovsku, Ingrīdu Āboliņu, Regīnu Paukšti, Pēteri Krumpānu un daudziem citiem. Paldies viņiem!
“Aicinu pieteikties izaugušos postītājus”
— Piedzīvojāt arī neveiksmes?
— Bija arī tādas, piemēram, ūdenskrātuves malā ierīkojām apgaismojumu, bija 1982. gada Jāņi, cilvēki pastaigājās pa asfaltētajiem celiņiem un priecājās, ka skaisti, taču pēc tam viss tika nopostīts. Mēģinājām saglābt, lampām uzliekot metāla režģus, tomēr viss velti. Toreizējie postītāji tagad izauguši lieli, un es aicinu viņus pieteikties — varbūt tagad paši ko labu varētu paveikt?
Neveiksmes bija arī ielu pārrakumi. Piemēram, Rūpniecības ielā bija ierīkots apgaismojums, taču kāda firma pārraka ielu. Zinājām vainīgos, taču pierādīt bija grūti. Tajā laikā cīnījāmies arī pret materiālu pierakstījumiem — paši skaitījām kravas, mērījām asfalta biezumu, lai tikai mūs neapkrāptu, taču tāpat apšmauca.
Bērnu laukumā — grausts un veikals
— Iepretim ģimnāzijai bija paredzēts veidot bērnu atpūtas parku. Kāpēc iecerētais neizdevās?
— Bija izstrādāts projekts, un laukumā iepretim ģimnāzijai paredzējām ieguldīt daudz līdzekļu, lai bērniem izveidotu satiksmes noteikumu pilsētiņu. Ielikām drenāžu, uzbūvējām tuneli, pa kuru bija domāts braukt augšā, lejā un tam cauri. Būve ir saglabājusies arī šodien, taču novecojusi. Kāpēc celtniecību vēlāk neturpināja, nezinu.
— Kā vērtējat, ka iecerētajā bērnu laukumā tagad ir veikals “Beta”?
— Žēl, ka mūsu iecere nav īstenota. Bijām noteikuši, ka laukums iepretim ģimnāzijai ir lieguma zona — tur nedrīkstēja neko būvēt, un manā laikā tur arī nebija nekas uzcelts. Taču pašvaldības vadība mainījās, un vēlāk tur uzbūvēja ēku, kas tagad ir grausts, bet pagājušajā gadā arī veikalu “Beta”.
Trīsreiz norauj
karogu
— 1992. gadā Aizkrauklei apritēja 25 gadi, un jūs kā Aizkraukles pilsētas pašvaldības priekšsēdētājs toreiz “Staburagā” rakstījāt par padomju laika kroplīgo ideoloģiju, kas iespiedusies cilvēku apziņā. Vai varat nosaukt kādu piemēru?
— Tas bija tik sen, un daudz kas jau ir aizmirsies… Visas sēdes, dokumentus, uzrunas, referātus vajadzēja sākt ar citātiem no Padom-ju Savienības ko-
munistiskās partijas kongresiem vai komunistiskās partijas Latvijas Centrālās Komitejas lēmumiem — pildot tādu un tādu lēmumu, mēs darām to un to. Sēdēs gan mēs parasti šos citātus izlaidām. Pirms svētkiem laikus bija jābūt izvietotiem lozungiem ar dažādiem saukļiem. Kad 1989. gadā kultūras namā uz jumta pirmo reizi uzvilkām Latvijas Valsts karogu, to norāva, un tā — trīs reizes. Kad sākām sargāt, tas plīvoja, to vairs neaiztika. Ja padomju laikā būtu norauts PSRS karogs, vainīgo uzreiz atrastu. Bet toreiz — nekā.
Ar žigulīti pēc Pujata
— “Staburagā” jūs 25 gadu jubilejā arī stāstījāt par pilsētas pelēcību: “Mūsu pilsēta ir kā pāragri novecojusi sieva, skumjām acīm noraugoties gan pašos tās iedzīvotājos, gan pilsētas viesos.”
— Toreiz Rīgas kinostudijā veidoja filmu par mūsu pilsētu Stučku, kas izdevās laba. Kopā ar režisoru Ivaru Selecki bijām uzkāpuši uz deviņstāvu mājas jumta, un, skatoties apkārt, pirmais iespaids bija — cik pilsēta ir pelēka! Ja šodien uzkāptu uz jumta, pavērtos krāsaināks skats, tāpat kā skatoties no lejas. Pilsēta ir mainījusies, kļuvusi skaistāka. Kad gāju projām no darba, vēlējos, lai mums Daugavas krastā būtu skaista, balta baznīca. Kopā ar arhitektu Martu Valdmani iespraudām mietiņu ar domu — te būs baznīca. Toreiz nezinājām, ka tur uzcels katoļu baznīcu. Bija maz līdzekļu, un sākotnēji radās doma, ka tā varētu būt abu konfesiju — gan luterāņu, gan katoļu — baznīca. Tomēr vēlāk uzcēla katrai konfesijai savu dievnamu, un par to man ir prieks. Piedalījos gan luterāņu, gan katoļu draudzes dibināšanas pasākumā. Luterāņu draudzi dibināja mācītājs Pārpucis, bet pēc Jāņa Pujata ar pašvaldības žigulīti braucu uz Rīgu. Toreiz man šofera nebija.
Tradīcijas vajag
turpināt
— Vai ir kas tāds, ko pašvaldības vadība turpinājusi?
— Tās ir tradīcijas. 1981. gadā pirmo reizi pulcējāmies pie Jaungada egles, un kopš tā laika tā ir katru gadu. Otra tradīcija ir Jāņu svinēšana, un šo tradīciju nevajadzētu pārtraukt. Par to kādreiz man paldies teikuši pat krievi. Vislabākā vieta kopīgai Jāņu svinēšanai ir dabiskajā “amfiteātrī” pie kultūras nama.
— Esat bijis pašvaldības vadītājs, strādājis arī citviet, bet atgriezies skolā. Redzu, ka bērni jūs mīl.
— Mani par fizkultūras skolotāju 1972. gadā uzaicināja strādāt
2. vidusskolas direktors Leons Geikins. Toreiz domāju, ka mans sirdsdarbs ir strādāt ar bērniem, tomēr darbu mainīju, un tikai pēc trīsdesmit gadiem esmu sapratis patieso dzīves vērtību — tas patiešām ir darbs ar bērniem.
‘‘Aicinu atjaunot
mājas’’
— Ko jūs novēlētu pilsētai paveikt līdz 50 gadu jubilejai?
— Iedzīvotājiem vajadzētu piekrist māju atjaunošanai. Tagad šķiet, ka būs daudz jāmaksā, tomēr domāju, ka mūsu labklājības līmenis atkal paaugstināsies, dzīve ies augšup, un gan jau mēs varēsim samaksāt. Man ir prieks par jau renovētajām mājām. Cilvēkiem novēlu labu veselību. Ja tā būs, būs arī darbs un panākumi. Novēlu audzināt bērnus tā, lai pēc daudziem gadiem viņiem nebūtu jāatceras kāds pāridarījums savai pilsētai.
