Aizkraukles Goda pilsonim Edgaram Pušķim drīz būs 81 gads, un 31 gadu viņš nostrādāja kādreizējā Stučkas telefona aparātu rūpnīcā.
Aizkraukles Goda pilsonim Edgaram Pušķim drīz būs 81 gads, un 31 gadu viņš nostrādāja kādreizējā Stučkas telefona aparātu rūpnīcā. Kopš kļuva atraitnis, viņš aktīvi iekļāvās Aizkraukles pensionāru saimes sabiedriskajā dzīvē.
Edgars Pušķis ir no zemnieku cilts. Viņa dzimtas saknes ir Saukas pagastā, Edgars un brālis dzimuši tēva mājās “Krūmiņos”. Tur pagāja agrā bērnība. 1936. gadā tēvs rentēja ūdensdzirnavas, un tad sākās cita dzīve.
Divas nozīmīgas vērtības
Taču viens Edgara piedzīvojums bērnībā — tikšanās ar Kārli Ulmani — viņam palicis atmiņā uz mūžu.
— Kad mācījos pamatskolā, biju mazpulcēns. Nelielā lauciņā audzēju koksagīzu. Kādu dienu darbojos savā zemes gabaliņā un ieraudzīju, ka pa ceļu brauc automašīna, kura netālu no manis apstājās. No auto izkāpa dūšīgs vīrs un nāca pie manis.
Jautāja — ko labu daru? “Audzēju koksagīzu, jo esmu mazpulcēns,” atbildēju. “Malacis!” teica staltais vīrs, kurā es, atguvies no pārsteiguma, pazinu Kārli Ulmani. “Vai tu mani pazīsti?” kungs jautāja. “Pazīstu, jūs esat Valsts prezidents!” lepni atbildēju. Viņš izvilka no kabatas piecu latu monētu un pasniedza man, novēlēdams būt čaklam arī turpmāk, — atceras Edgara kungs.
Ulmanis toreiz braucis uz Neretu, bet pa ceļam apstājies aplūkot, kā cilvēki dzīvo citās vietās. Tā viņš darījis allaž, kad devies braucienos pa laukiem. Šo pieclatu monētu Edgara māte glabāja ilgus gadus, lai vēlāk atdotu dēlam. Viņam ir arī mātes dotā divlatu monēta, kura kalta Edgara dzimšanas gadā — 1925.
— Savā dzīvē esmu saņēmis daudz apbalvojumu, taču visaugstāk vērtēju tikai divus: Kārļa Ulmaņa dāvināto piecu latu sudraba monētu un piešķirto Aizkraukles Goda pilsoņa nosaukumu, — saka Edgars Pušķis.
Klausa tēva padomam
Būt godīgam, strādīgam un nedarīt otram to, ko nevēli sev, Edgaram kopš bērnības iemācīja tēvs Eduards. Viņš bija daudz pieredzējis latviešu strēlnieks, kuru ievainoja Ziemassvētku kaujās Tīreļpurvā. Tēva pulka komandieris bija pulkvedis Auzāns. Vēlāk par kaujām brīvvalsts labā Eduardam Pušķim piešķīra arī zemi.
Klausot tēva gudrajiem padomiem, Edgars, iespējams, vairākkārt izglābās.
— Pirmo reizi tas bija 1944. gadā, kad mani iesauca leģionā. Iesauktajiem vajadzēja braukt uz Jelgavu. Taču vilciens līdz pilsētai netika, jo bija uzspridzināts kāds tilts. Tas apstājās, un mūs, pasažierus, no vagoniem izdzina.
Ilgi nedomājot, metos skriet uz mežu, jo atcerējos tēva šķiroties sacīto: “Ja rodas izdevība, bēdz!”. Tā drīz vien atgriezos atpakaļ mūsu dzirnavās, — atceras Edgara kungs.
Darbavietā kā mājās
No rūpnīcas VEF Rīgā Edgaru Pušķi 1968. gadā nosūtīja uz toreizējo Stučkas telefona aparātu rūpnīcu. Par apstrādes ceha tehnikas elektrotermistu viņš te aizvadīja 31 gadu. Sieva Fanija strādāja turpat pie konveijera. Gadu gaitā abiem darbavieta kļuva gandrīz vai par otrajām mājām.
Vispirms Fanija un Edgars gadus piecus nodzīvoja barakā, tad darbavieta piešķīra divistabu dzīvokli, kurā Pušķa kungs mīt joprojām. Par viņu rūpējas krustmeita Elza, kura ir jēkabpiliete.
Lielais laimests
Par savas dzīves lielāko veiksmi un laimi Edgara kungs uzskata sievu Faniju, ar kuru nodzīvoja vairāk nekā 50 gadu.
— Fanija bija kalpu ģimenes meitene no Rites pagasta. Mēs tur iepazināmies kādā ballē. 1947. gada vasarā salaulājāmies Saukas baznīcā, kurā es, tāpat kā daudzi no mūsu dzimtas, biju kristīts un iesvētīts.
Mūsu dzīve bija saskanīga, kaut arī ģimenē nebija bērnu. Taču apkārt vienmēr bija radi un draugi. Brīvdienās braucām uz Sauku, Riti un citām vietām palīdzēt tuviniekiem darbos, jo laukos tie nekad nav padarāmi.
Fanija bija ļoti laba saimniece un iemācīja arī man garšīgi gatavot. Nu, palicis viens, atceros, ko sieva mācīja, un tas ikdienā lieti noder. Fanija atdusas blakus saviem vecākiem Ķišku kapos, netālu no Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtas kapiem, — teic Edgara kungs un notrauc no vaiga asaru…
Dzied “Staburagā”
Ilgus gadus Edgars Pušķis dziedāja Aizkraukles vīru korī “Staburags”, jo viņa dzīvē ir divas aizraušanās — dziedāšana un fotografēšana.
— Man būtu gribējies sabiedriskajā dzīvē piedalīties kopā ar sievu, taču Fanijai labāk patika rosīties pa māju, tāpēc viņa mani skubināja dziedāt vīru korī. Vienmēr gaidīja mājās un priecājās par kora panākumiem, — stāsta Edgara kungs.
1998. gadā Fanija un Edgars piedzīvoja brīnumu, jo Edgaram bija jādodas uz Kanādu, kurp viņu aicināja Fanijas skolasbiedrs Alfons un Edgara skolasbiedrene Rasma. Viņi bija apprecējušies un kopā ar daudziem citiem trimdiniekiem dzīvoja šajā tālajā zemē.
Vēstniecība ļāva Edgaram doties uz Kanādu, lai tiktos ar senajiem draugiem. Un tā abi laulātie pāri kļuva draugi uz mūžu. Nu gan arī Rasmas kundze kļuvusi atraitne, jo, tāpat kā Edgars, zaudējusi dzīvesdraugu.
— Tālajā ceļā devos ar pārliecību, ka Dievs mani sargās. Līdz tam taču biju izbraukājis Sibīriju, Kaukāzu, Rumāniju un daudzas citas tālas vietas. Kāpēc gan būtu jābaidās no desmit stundu lidojuma pāri okeānam? Fanija gan nedaudz uztraucās, bet es pratu viņu pārliecināt un tā arī laimīgi atgriezos mājās, — atceras Edgara kungs.
***
Edgara Pušķa pienākums nu ir būt Aizkraukles pensionāru biedrības fotogrāfam, Edgara kungs veido arī šīs organizācijas albumu. Fotografēšana viņam tuva kopš bērnības. Tāpēc arī mājās daudz bilžu. Brīvajos brīžos tās visas var vēlreiz pārskatīt.
