Jaunā gada otrā nedēļa, tāpat kā iepriekšējā, man paskrējusi vēja spārniem. Mazzalves pagastā esmu sociālā darbiniece, un sociālajā dienestā gada sākumā intensīvi plānojam budžetu, ir grozījumi arī likumos, kas saistīti ar sociālo darbu. Paralēli darbam un rūpēm par ģimeni turpinu mācības Sociālā darba un vadības augstskolā “Attīstība”. Pēdējās nedēļās daudz laika aizņēma arī bakalaura darbs. Pēc tā aizstāvēšanas būšu pilntiesīga sociālā darbiniece.
13. janvārī sākās barikāžu aizstāvju atceres laiks un turpināsies visu šo nedēļu. Daudz esmu domājusi par barikāžu laiku, par to, vai darītu to atkal. Uz barikādēm Rīgā pirms divdesmit viena gada devos kopā ar vīru un viņa darbabiedru smagajā automašīnā, ko viņiem uzticēja vadība. Mūsu automašīnu nosūtīja novietot pie Ministru Padomes. Šobrīd vērtējot, saprotu, ka mans lēmums doties uz barikādēm bija nepārdomāts, jo mājās palika pusgadu vecais dēliņš. Tikai vēlāk, kad redzējām, ka arī Latvijā bojā gāja nevainīgi cilvēki, pa īstam sapratu, kā tas varēja beigties. Taču tobrīd par to nedomājām. Mani personīgi dziļi uzrunāja tautā pazīstamu cilvēku aicinājumi Latvijas Radio doties uz Rīgu visiem, kuriem tas ir iespējams. Iepriekš nepiedzīvota vienotības izjūta, satraukums, vēlme būt kopā ar tautu — to visu atceros vēl šodien.
Mūsu ģimenē tagad ir divi pieauguši dēli un nepilnus divus gadus veca meitiņa. Ar šodienas dzīves pieredzi es noteikti otrreiz uz barikādēm nebrauktu.
Visticamāk, otrreiz vairs šādu barikāžu laiku nepiedzīvosim, jo ļoti daudzi ir vīlušies it visā, kas šobrīd notiek valstī. Cilvēki ar Latvijas neatkarības atjaunošanu saistīja pavisam citas cerības, taču daudzas no tām nav piepildījušās. Katrs zinām tam iemeslus, jo par to runā katru dienu — ekonomiskā situācija valstī, sociālās problēmas un daudzas citas nelaimes. Es to skaidroju tā: Latvijai ir pietrūcis un joprojām trūkst gudru, godīgu, tālredzīgu vadītāju, tādu, kuri Latvijas iedzīvotājus prastu vienot un ievirzīt valsts attīstību pareizā gultnē.
Domāju, ka 21 gads ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai varētu novērtēt, kādi esam mēs, barikāžu dalībnieki, ko paši saviem spēkiem esam izdarījuši šajos gados. Tie, kuri ir gribējuši, kaut ko ir arī sasnieguši, bet mūsu vidū daudz ir tādu, kuriem nav stimula, pietrūkst gribasspēka pašiem kaut ko darīt. Un šajā jomā es strādāju. Vislielākais gandarījums ir tad, ja varu palīdzēt cilvēkiem, kuri paši cenšas un dara, lai varētu labāk dzīvot. Apsverot citu novadu pieredzi, nolēmām, ka pagastmājai līdzās esošo zemi pavasarī vajadzētu apstrādāt, nopirkt sēklas un aicināt cilvēkus darboties — audzēt, ravēt dārzeņus, lai rudenī varētu novākt ražu savai iztikai. Taču to izdarīt nemaz nav tik viegli — visu laiku jāuzmana un jāseko līdzi, kas notiek pat tīrumā, jo diemžēl ir daļa cilvēku, kuri labāk izvēlas nedarīt neko, paļaujoties tikai uz sociālo palīdzību.
Aizvadītajā nedēļā viens no svarīgākajiem tematiem ziņās bija gaidāmā tautas nobalsošana. Politiķu intrigas, Nacionālās apvienības lēmums vērsties tiesā, lai pierādītu, ka referenduma rīkošana ir nelikumīga, jauc iedzīvotāju prātus vēl vairāk. Klausoties diskusijās par to, domāju — cik skumji, ka esam tik tālu nonākuši. Manuprāt, par to ir atbildīgi politiķi, kuri iesāka šo jezgu ap valodām. Latvijas iedzīvotāji tiek nevajadzīgi naidoti savā starpā, iespējams, kādam tas ir izdevīgi. Kaut gan ikdienā īpaši nesekoju līdzi politiskajām aktualitātēm, taču valstij un tautai izšķirīgos brīžos nestāvu malā. Protams, piedalīšos referendumā un balsošu par latviešu valodu.
Lasīju, ka pēc 10 gadu ilgas gatavošanās Latvijā beidzot ieviesīs jaunu personu apliecinošu dokumentu — identifikācijas karti. Ja tā būs mazāka par pasi, droši vien cilvēki, kuri daudz ceļo, to izmantos. Nezinu, vai tā būs noderīga lauku cilvēkam. Ja tā ir katra brīva izvēle iegādāties to vai nē, tad jaunumu vērtēju pozitīvi.
