Es domāju, ka sen nav bijis tik sirsnīgs “Staburaga” numurs, kā tas, kurš bija veltīts dzīvnieciņu aizsardzības dienai.
Es domāju, ka sen nav bijis tik sirsnīgs “Staburaga” numurs, kā tas, kurš bija veltīts dzīvnieciņu aizsardzības dienai. Skatoties tik daudzu mīluļu fotogrāfijas, nemaz neradās šaubas par cilvēcisko labestību, ja jau mūsu “mazajiem brāļiem” veltīta īpaša diena un avīzes lapa…
Šodien ir rudenīgi drēgns, diena ar lietu un asu vēju, kad katrs vislabāk spēj novērtēt siltu istabu un savas mājas. Taču mēs abi ar dēlu brienam pa aizaugušu pļavu uz mežmalu, nesot zupas bļodiņu ar sasmērētu maizīti, un man tā gribas, lai es būtu kļūdījusies.
Pirms nedēļas, vēlu vakarā nākot pa ceļu no darba, ieraudzīju, ka melns sunītis skrien pa pļavu uz mežu. Apstājies drošā vietā, viņš ilgi pavadīja mani ar skatienu. Es savukārt ik pa brīdim atskatījos cerībā, ka nebūšu izbiedējusi viņu ceļā uz mājām… Sunītis palika turpat, līdz attāluma dēļ pazuda skatienam.
Bet šodien, aizslēpusies aiz lietussarga, iegrimusi savās domās, es patiesi sabijos, kad pēkšņi no grāvmales garās zāles izlēca mazs suņuks. Kaukdams un riedams viņš ko nagi nes, aizjoza uz mežmalu. Aizskrējis drošā attālumā, galviņu izstiepis, viņš ziņkāri lūkojās uz manu pusi. Es apstājos. “Vai varētu tā būt, ka suņuks te dzīvo? Ko tad ēd?” pie sevis spriedu.
Tas, ka sunītis ir šausmīgā badā, bija redzams, līdzko viņa tuvumā nolikām trauciņu ar ēdienu, un, kamēr suns ēda, ātri izlēmām viņa likteni. Brienot pa slapjo zāli atpakaļ un turot suņuku klēpī, melnajās actiņās spīdēja savāda neticība, ka viņam beidzot tik ļoti paveicies…
Pie laimīgām stāsta beigām gribu piebilst, ka reiz, dienu pirms lielā sala, iepretī mūsu mājām izmeta mazu kaķīti. Arī viņš izauga, taču no viņa skatiena ilgi neizzuda pārestības izteiksme. Nevajag domāt, ka dzīvnieciņi nejūt, ka viņiem nesāp un nevajag žēlsirdību.
Tāpēc, cietsirži, es ceru, ka jūs piemeklēs tāds pats liktenis, kādu piespriedāt citiem.
