Valentīnai Babrei darba mūža lielākā daļa saistās ar sociālo dienestu Pļaviņu pilsētā un pēc tam novadā. Tā ir joma, kas pirms gandrīz 30 gadiem bija kas jauns gan pašvaldībai, gan viņai pašai. Tomēr viņa saskatīja sevi tajā, un izvēle izrādījās pareiza. Turklāt nav iespējams nostrādāt tik ilgus gadus darbā, kas nav tuvs. Tagad viņa darbam pielikusi punktu, aiz sevi atstājot drošu pamatu drošās rokās.
Jādala apelsīni un taloni
— Kāda ir jūsu pirmā izglītība?
— Mācījos pedagoģiskajā skolā Rīgā, un pirmā darbavieta bija Preiļu rajona Rudzātu vidusskola, kur strādāju par ārpusklases darba organizatori un pionieru vadītāju. Kad apprecējos, 1978. gadā pārcēlāmies uz Pļaviņām, kas ir vīra Viļa dzimtā vieta. Pārnākot uz turieni, meklēju darbu izglītības jomā, bet vakanču nebija. Aizkraukles rajona izglītības nodaļā man piedāvāja darbu pamatskolā Bebros. Aizbraucu apskatīties, bija lietaina diena, apkārtne vienos dubļos, un pirmais iespaids par Bebriem nebija diez ko labs. Noteikti negribēju tur strādāt, tas šķita arī pārāk tālu no pilsētas, un atteicos no šīs vietas.
— Kur atradāt darbu?
— Vīrs jau strādāja Kokneses PMK (Pārvietojamā mehanizētā kolonna — aut.), kur tobrīd vajadzēja sporta metodiķi, pieteicos šim darbam. Tas bija uz laiku, jo dzīvojām Pļaviņās, un gribējās kaut ko uz vietas. Turklāt bija jau piedzimusi pirmā meita Kristīne, izbraukāt būtu grūti, tāpēc Koknesē vairs neatgriezos. Darbs atradās autokombināta uzņēmumā Pļaviņās, kur nostrādāju līdz 1992. gadam. Tad sākās reorganizācija, un tas beidza pastāvēt. Jau tad bija piedāvājums strādāt Pļaviņu pašvaldībā, kur sāka veidoties jauna struktūra sociālās palīdzības darbā. Pieteicos, mani apstiprināja, un šajā jomā nostrādāju no 1992. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. jūlijam.
— Kāds bija sākums?
— Ilgu laiku strādāju viena pati. Pirmie gadi bija grūti un sarežģīti, tas viss bija kaut kas jauns, nevienam nebija pieredzes, kā labāk darīt. Tolaik vajadzēja dalīt gan apelsīnus, gan pārtikas un citu preču talonus, piešķirt apkures pabalstus. Kad pilsētas dome pārgāja no ēkas Raiņa ielā uz Dzelzceļa ielu, sākās bezdarbnieku un pagaidu algoto darbu organizēšana, man darbā pieņēma palīgu. 2009. gadā izveidoja Pļaviņu novadu, plašāks kļuva arī sociālais darbs, nodibinot sociālo dienestu, kur biju vadītāja līdz pat šī gada vasarai. Tad gan nolēmu vairs neturpināt strādāt un doties pelnītā atpūtā.
— Kas savulaik motivēja uzņemties šo darbu?
— Esmu strādājusi ar dažādu vecumu cilvēkiem un vienmēr spējusi ar visiem saprasties, rast kopīgu valodu ar katru. Iespējams, pedagoģiskā izglītība arī deva labu pamatu sociālajam darbam. Piesakoties tajā, apzinājos, ka varu palīdzēt otram un sniegt atbalstu grūtā brīdī. Vislielākais atbalsts vienmēr bijis vajadzīgs bērniem un veciem cilvēkiem, jo viņi nevar par sevi pilnvērtīgi parūpēties. Jaunākiem cilvēkiem spēka gados vajadzīgs pamudinājums. Protams, vienmēr visiem labs nevari būt, bijuši neapmierinātie, īpaši, ja kādam jāatsaka. Skaidrojot un stāstot, lielākā daļa visu saprot, bet, kad pabalsts beidzas, pašam jāņem rokā makšķere un tā “zivs” jānoķer, ne visi to grib, un tad visbiežāk vainīgs ir tieši sociālais darbinieks. Protams, bijuši arī gandarījuma brīži, kad ir palīdzēts kādam mainīt ikdienu, bērnam dota iespēja atgriezties ģimenē vai arī viņi spējuši veiksmīgi izveidot savu turpmāko dzīvi.
Katrs jāpieņem tāds, kāds ir
— Kāda sociālā darbiniece atzina, ka šis darbs ir kā cīņa ar vējdzirnavām — nepadarāms. Vai arī jums tā šķiet?
— Ir brīži, kad izdevies konkrētu situāciju atrisināt un visu salikt kā pa plauktiņiem, bet nepaiet ne ilgs laiks, un cilvēks iekritis atpakaļ “bedrē”, no kuras atkal jārāpjas laukā. Tad gan dažkārt bija dusmas — nu, kā tā var! Tomēr tas ir jāpieņem, jo otra dzīvi izdzīvot nevar. Katrs dara tā, kā uzskata par vajadzīgu. Dažs nolaidis rokas, vairs nevēlas un negrib neko mainīt, visu mūžu tā arī paliekot sociālā dienesta klients. Grūti kādam palīdzēt, ja viņš to negrib. Tomēr bez šī darba nevar, esmu pārliecināta, ka tā nekad neaptrūks, tas vienīgi var attīstīties un papildināties, ņemot vērā citu valstu pieredzi. Turklāt cilvēki ir ļoti ‘‘radoši’’, izdomājot, kā saņemt pabalstu, neko nedarot. Institūciju darbiniekiem jātiek tam visam līdzi, vienlaikus sniedzot palīdzību tiem, kuriem tā visvairāk vajadzīga.
— Vai var no šī darba paiet malā, lai atvilktu elpu?
— Strādājot un studējot šo jomu augstskolā, pieņēmu domu, ka nevaru izglābt visu pasauli. Varu palīdzēt tam, kas ir te un tagad. Pasauli izmainīt nevienam nav pa spēkam, citādāk paši sadegsim.
— Atskatoties uz saviem darba gadiem, ir sajūta, ka savu reizi vajadzēja rīkoties un lemt citādāk?
— Pašos pirmsākumos droši vien bija tādas reizes, jo nebija pieredzes un zināšanu, kā labāk rīkoties. Tas vezums tikai pieauga, un vajadzēja vilkt. Tagad darbinieki ir daudz zinošāki, jo ir ne tikai sava vai kolēģu pieredze, bet arī dažādi kursi. Tas ir komandas darbs, jo viens nav “karotājs”. Šajos gados liels atbalsts bija sociālā dienesta kolēģi. Kopā situācijas izanalizētas, izdiskutētas, rasti risinājumi, un gribu pateikt viņiem lielu paldies par šo atbalstu un palīdzību.
Garlaikoties
nav laika
— Aizejot pensijā, nav garlaicīgi?
— Noteikti nē! Vēl īsti neesmu izjutusi, ka ir vairāk brīva laika, jo mājās vienmēr ir, ko darīt. Vēl jāpabeidz rudens dārza darbi. Ziemai plāna gan vēl nav, bet ir kas adāms un tamborējams. Iepriekš nebija laika kādam vaļaspriekam, bet tagad būs par to jāpadomā. Mani vienmēr saistījusi kulinārija, un tagad varbūt būs laiks pārskatīt vecos ēdienu recepšu pierakstus. Tās savulaik apgūtas, bet vēlāk tā arī nav izmantotas. Laiku prasa bērni un mazbērni, kuri priecājas par to, ka vecmamma beidzot ir mājās un biežāk var atbraukt. Jaunākajai mazmeitai drīz būs pieci gadi, pārējie jau skolas vecumā. Visiem patīk pie mums ciemoties vai aicina pie sevis, neļaujot mums garlaikoties.
— Kāda ir vecmāmiņas loma?
— Kad esi tikai mamma, nav laika par daudz ko padomāt un visu pagūt, bet ar mazbērniem gribas visu darīt rūpīgāk, vairāk viņiem veltīt uzmanību. Man patīk, ka jaunie ir daudz drosmīgāki un pārliecinošāki, nekā mēs savulaik bijām. Ne velti teic — ja būtu jaunības spēks un tagadējais prāts, kādus kalnus varētu gāzt! Kad bija iespēja pirms pandēmijas, visi kopā kaut kur aizbraucām. Ekskursijas organizējam paši, meitas izdomā, lai visiem būtu interesanti. Apmeklētas daudzas Eiropas valstis, Krievija un Baltkrievija, ir vietas, kur gribas atgriezties atkal. Papildus vēl pienākumi Romas katoļu baznīcā, kur jau vairākus gadus esmu draudzes priekšniece.
— Ticība nāk līdzi no bērnības?
— Jā. Augot Latgalē, tai bija liela nozīme. Arī vecāki bija katoļu draudzē, ikdienā augu ar ticību. Tas viss turpinās arī manā ģimenē. Abiem ar vīru tā ir ikdiena, bet jaunajiem šobrīd vairāk laika jāvelta darbam un citām ikdienas lietām. Kad Pļaviņās nebija savas katoļu baznīcas, braucām uz Jēkabpili, arī uz Latgali, lielākie svētki vienmēr tika apmeklēti. Tagad, kad mums ir savs dievnams, viss notiek daudz aktīvāk. Draudzes priekšnieka amatā nomainīju ilggadējo vadītāju Arvīdu Gruduli, kurš nu jau devies mūžībā. Mainās arī priesteri, un nu jau būšu sagaidījusi ceturto. Katrs ir ar ko īpašs un daudz devis. Žēl vienīgi, ka draudzē ir tik maz bērnu un jauniešu.
Atbildes rod ticībā
— Tā iznācis, ka meitas atgriezušās jūsu dzimtajā Latgalē.
— Vecākā meita Kristīne dzīvo Daugavpilī, jaunākā Marita — Līvānos, kur strādā skolā. Arī Kristīne sāka studēt pedagoģiju, bet tad pievērsās aktiermākslai.
— Šajos gados Pļaviņas kļuvušas tuvas?
— Kad vēl strādāju skolā Rudzātos, draudzene dzīvoja Bērzaunē, un, braucot pie viņas, Pļaviņās vajadzēja pārsēsties citā transportā. Gaidot to, skatīju pilsētu, brīnījos un domāju, ka nekad negribētu tajā dzīvot. Acīmredzot par šiem vārdiem man iznāca tajā nodzīvot lielāko daļu mūža. (Smejas.) Protams, pilsēta ir ļoti mainījusies. Tikai žēl, ka arvien vairāk paliekam par senioru pilsētu. Bērniem te radītas tik daudzas iespējas, un tāpēc maniem mazbērniem patīk atbraukt, bet vecākiem darba nav daudz. Visur ir grūti, bet uz vietas tas jūtams visizteiktāk. Kad sāku te strādāt, Pļaviņu pilsētā bija ap 5000 iedzīvotāju, bet tagad tikpat visā novadā.
— Pašai ir kāds piecgades plāns?
— Neko neplānoju un uz priekšu daudz nedomāju. Dzīve rādīs, kā būs. Tagad svarīgākais ir pasargāt sevi un tuvos cilvēkus. Pārējais ir pakārtots, jo šajā pasaulē esam uz noteiktu laiku. Ticība ir devusi atbildes uz daudziem jautājumiem un arī pamācību, kā rīkoties konkrētajā situācijā. Ir bijusi vēlme daudz ko kārtīgi salikt pa plauktiņiem, un, kad tas neizdevās, dusmojos, bet arī savaldība jāiemācās. Mēs nevaram būt augstāki par Dievu, tāpat kā visu paveikt un sakārtot. ◆
