Iededzot otro adventes svecīti, vēlos, lai iemācos dzirdēt klusumu. Es izslēdzu radioaparātu.
Iededzot otro adventes svecīti, vēlos, lai iemācos dzirdēt klusumu. Es izslēdzu radioaparātu. Ārēji iestājas miers. Toties troksnis manī vēl nav rimis. Paiet ilgs laiks, līdz arī es iekļaujos klusumā. Tagad es dzirdu, cik klusu sprakšķ sveces liesmiņa.
Vēlos, lai es prastu ieklausīties būtiskajā. Kas dzīvē ir svarīgs? Būtiskais parasti izpaužas klusi un nemanāmi — kā toreiz Betlēmē. Kura no daudzajām balsīm ir svarīga manā dzīvē? Un kā saklausīt šo balsi citu balsu un skaņu jūklī?
Esmu sagatavojies, lai klausītos. Citādi nekā drudžainajā dienu steigā es tagad uztveru arī Ziemassvētku vēsti. Tā man liek ielūkoties tajos manas dzīves apcirkņos, kurus sen esmu aizmirsis.
Vēlos, lai es prastu klausīties! Tas ir iespējams tikai klusumā.
No Rainera Hāka grāmatas “Dzīves ceļazīmes”
