“Kas notiek enerģētiķu pilsētā? Kāpēc te tādi ierakumi? Ar ko pilsēta gatavojas karot vai pret ko aizstāvēties?” satiekot Frīdi, sašutumu un neizpratni pauda Trīne.
“Par kādu karu tu runā? Te dzīvo miermīlīgi cilvēki, kuri rūpējas par dabu. Skat, lai bebriem būtu tīrāka vide, drīz tīrīsim dīķi. Tam budžetā paredzēta krietna summiņa. Bebrs šogad Latvijā ir goda pilsonis,” skaidroja Frīdis.
“Nemēģini man apvārdot zobus!” iekaisa Trīne. “Tikko autoostas teritorijā nolauzu zābakam papēdi. Šīs izdangātās bedres te būs mūžīgi. Mums pilsētā ir saimnieks?”
“Trīnīt, vai lieli priekšnieki braukā ar autobusu? Kāda viņiem interese par tavu papēdi?” jautāja Frīdis.
“Paskaties, kādas bedres ir nojumes teritorijā pie soliņiem! Vai drošības noteikumi to paredz? Te autobusu gaida bērni un veci cilvēki. Cik tālu līdz nelaimei? Kādas funkcijas pilda tukšumi nojumes sienā?” bija neizpratnē Trīne.
“Jocīgā! Caurumi sienā paredzēti caurvējam, lai pasažieri, gaidot autobusu, neiemigtu. Jādomā arī, lai ārstiem netrūktu darba. Ja gribi saglabāt veselību, te staigājot, nevar pētīt zvaigznes, bet jābūt piezemētam skatam. Tā ir oriģināla autoosta, kādas citur nav,” vāvuļoja Frīdis.
“Beidz mani kaitināt! Saki, kad te saimniekos cilvēks, nevis goda krēslā ieceltais postītājs bebrs?” jautāja Trīne.
Sarunā ieklausījās
Silvestrs
