Pļaviņietim Jurim Priecumam klāt 65. dzimšanas diena. Pienācis laiks, kad viņš dosies pelnītā atpūtā. Elektromontiera profesijā nostrādāti 46 gadi.
Pļaviņietim Jurim Priecumam klāt 65. dzimšanas diena. Pienācis laiks, kad viņš dosies pelnītā atpūtā. Elektromontiera profesijā nostrādāti 46 gadi.
Juris Priecums uzskata, ka 65 gadi vīrietim ir brieduma, spēka un prāta gadi. Arī viņš pats jūtas vismaz divdesmit gadu jaunāks. Tas tāpēc, ka strādājis par elektromontieri, kurš, pēc Jura kunga domām, ir visinteresantākais arods pasaulē, kā arī tāpēc, ka audzis saticīgā ģimenē un arī pašam ir laba ģimene. “Ja esi kopā ar mīļiem cilvēkiem — tad no grūtībām nav jābaidās,” — teic jubilārs.
Viņš sevi uzskata par reāli domājošu optimistu, kurš savas negatīvās emocijas lielākoties patur sevī, jo katram ar problēmām jātiek galā pašam. Tā Juris audzināts ģimenē, tādi esot arī viņa jaunākie brāļi Jānis un Imants.
Pirmās atmiņas — sprādzienu skaņas
— Esmu karalaika bērns — dzimis Madonā 1941. gadā, mēnesi pēc kara sākuma. Tāpēc pirmās atmiņas man ir par karu — sabombardēti ceļi, sagruvušas mājas, sadragāti tanki un apkārt sveši cilvēki. Mēs devāmies bēgļu gaitās un nokļuvām Ērgļu apkārtnē, kur notika smagas kaujas.
Laimīgā kārtā mūsu ģimenē neviens necieta. Brālis Jānis, kurš tajā laikā bija pavisam mazs, kādā apšaudē palika dzīvs tikai tāpēc, ka māte viņu paslēpa zem ratiem, bet turpat blakus sprāga šāviņi, — atminas Juris Priecums.
No skolotāja gūst tikai labu
Jubilāra dzīves gadi pagājuši galvenokārt Madonas rajonā — ģimene dzīvojusi Kalsnavā un Mārcienā. Tagad Jura Priecuma ģimene mīt Pļaviņās, no onkuļa mantotajā mājā, kuru viņš arvien paplašina. Mācību laikā Juris iepazina arī Rūjienu, pirmie darba gadi pagāja Rīgā. Pļaviņās viņš apprecējās ar farmaceiti Zigrīdu, ģimenē ir divi pieauguši dēli.
— Mana autoritāte kopš Pļaviņu vidusskolas laika ir fizkultūras skolotājs Artūrs Grīvnieks. Pateicoties viņam, es aizrāvos ar vieglatlētiku, slēpošanu un citiem sportaveidiem. Šis skolotājs man iemācīja daudz, galvenais — nemelot, dzīvot veselīgi un vienmēr pildīt savus solījumus, — stāsta Priecuma kungs.
Savulaik viņš aizrāvies arī ar orientēšanās sportu un alpīnismu. Vismaz piecreiz bijis Kaukāza un Hibīnu kalnos. Visai interesants laiks bijis arī dienests padomju armijā. Trīs gadus Juris Priecums bija radists aiz Polārā loka.
— Vēl atgad atceros brīnišķīgās ziemeļblāzmas, polāro dienu un polāro nakti, vētrainos sniegputeņus. Tur daudz slēpoju un ziemeļos saskatīju to īpašo romantiku, kādas nav nekur citur. Par to laiku varu teikt tikai labu, jo arī dienests man nebija nekāds apgrūtinājums, bet vīrieša pienākums pret dzimteni, — teic Priecuma kungs.
Vai velti strādāts?
Tomēr, palūkojoties dzīves gadu kalendārā, neiztikt arī bez skumjām. Jurim Priecumam sāp sirds par vietām, kur tik daudz strādāts, bet tagad tās ir izpostītas. Piemēram, Kalsnavas lielfermas un mehāniskās darbnīcas. Pēc kopsaimniecības likvidācijas tagad tur diemžēl valda postaža. “Par to domājot, šķiet, velti gadus esmu šķiedis, tur strādādams,” — bilst jubilārs.
Taču, kā jau optimists, viņš daudz nesūrojas. Priecuma kungam vēl daudz darāmā — jāturpina mājas paplašināšana, jāpalīdz dēliem iegūt augstāko izglītību, jāgādā par ģimeni. Viena no viņa cerībām līdzīga citu Pļaviņu pilsētas Raiņa ielas iedzīvotāju vēlmēm — viņi nevar vien sagaidīt, kad pilsētas dome beidzot nolems šo garo un bedraino ielu asfaltēt.
— Esmu pat pāris varasvīriem jautājis, ko gan Rainis nodarījis Pļaviņām, ja viņa vārdā nosauktā iela ir tik nesakārtota, — smaidot teic jubilārs.
Tāda nu reiz ir dzīve. Tajā mijas pozitīvais un negatīvais. Viss pašu rokās — tā domā Juris Priecums.
