Skrīveriete Paulīne Mičule tuvos un tālos ļaudīs pazīstama kā liela dziedātāja un jokotāja. Rīt viņa svin vārdadienu.
Skrīveriete Paulīne Mičule tuvos un tālos ļaudīs pazīstama kā liela dziedātāja un jokotāja. Rīt viņa svin vārdadienu.
— Nāku no Latgales puses, tur cilvēki vienmēr bijuši aktīvi dziedātāji un jokotāji, — stāsta Paulīne. — Bērnībā ar interesi vēroju, kā kaimiņi viens pie otra iet ķekatās, gatavo maskas, dejo, priecājas. Vēl šodien tas prātā. Acīmredzot tādēļ pašai patīk jautras izdarības, arī ķekatu maskas pati gatavoju.
Pati šuj ķekatu maskas
Ķekatnieku tērpus šūdināt Paulīne sākusi, jau dzīvojot Skrīveros. Te pēc tehnikuma sāka strādāt pārtikas kombinātā. Kolektīvs bijis liels, arī svētki svinēti pamatīgi, īpaši Jaungada karnevāli.
— Tad nu bez maskām nevarēja, nācās likt lietā fantāziju, atcerēties bērnībā redzēto, meklējot idejas arī grāmatās. Tapa maskas gan pašai, gan darbabiedriem, — stāsta Paulīne Mičule. — Karnevālā vienmēr notika masku parāde — ieguvu godalgotas vietas. Tas mudināja izdomāt arvien atraktīvākas, interesantākas maskas. Arī tagadējā darba kolektīvā (Paulīne strādā veikalā “Dīvaja” Skrīveros — aut.) svinam svētkus, ejam čigānos. Pēdējos trīs gadus gan iznāk iejusties vienā — raganas — tēlā. Arī pagasta pasākumos tēloju raganu. Gribētu izdomāt ko jaunu, oriģinālu, bet neiznāk laika. Tomēr tas nekas — ķekatās ejot, ragana ir labais tēls.
Saviļņo kora dziesma
Nevienos svētkos, arī čigānos ejot, neiztiek bez dziesmām. Paulīnei dziedāšana ir sirdslieta. Pretēji jautrībai maskuballēs labāk patīk nopietnas kora dziesmas.
— Kādreiz dziedāju sieviešu korī, un vēl tagad dvēsele saviļņojas, dzirdot brīnišķīgo daudzbalsu skanējumu, — saka skrīveriete. — Korī gan vairs nedziedu, balsi vingrinu Skrīveru dziedošo sieviešu kopā.
Paulīnes rosināti, svētkos aktīvi dziedātāji un jokotāji ir arī viņas ģimenes locekļi. Pat citkārt nopietnais vīrs ģērbj minisvārciņus un tēlo vieglas uzvedības sievieti.
Vajag vairāk priecāties!
— Ar savu trakulību esmu aizrāvusi arī pārējos, — stāsta Paulīne Mičule. — Sākumā mājinieki uz ampelēšanos raudzījās bažīgi, bet nu pieraduši, paši labprāt joko.
Lai gan svētkos liela smējēja, Paulīne ikdienā sevi uzskata par nopietnu cilvēku. Viņai patīk vienatnē un klusībā pārdomāt dzīvi, apsverot visus “par” un “pret”. Taču, kad nepieciešams, nopietnība pazūd kā rīta rasa, un Paulīne joko, smej un dzied.
— Vajag vairāk priecāties, ne tikai nopietnam būt. Dzīve jau tā ir pietiekami nopietna, — teic Paulīne.
Gribētu dzīvot mežā
Savu dzīvi viņa vada tikai ar optimismu, enerģiju gūstot dabā — mežā vai dārzā.
— Mežs man ir viss! Ja varētu, mežā vien dzīvotu, — stāsta skrīveriete. — Man pietiek kaut pastāvēt uz meža ceļa un ieklausīties skaņās — uzreiz jūtu enerģijas pieplūdumu. Tāpat jūtos, līdz elkoņiem ierokoties zemē. Bez šīm divām lietām dzīvi nespēju iedomāties.
