Kopā ar Aizkraukles reģiona zemniekiem Krapes pagastā viesojāmies pie Lobes ezera apsaimniekotāja un laivu bāzes “Aulaki” īpašnieka Māra Aberiņa. Viņš dalījās saimniekošanas pieredzē un stāstīja par problēmām, kuras visbiežāk nākas risināt. Stāvam ezera krastā, un pār mūsu galvām pārlaižas zosu kāsis. Par tik agru gājputnu aizlidošanu zemnieki un copmaņi saka: tas vēstī par agru ziemu.
Sargā ezeru
Māris Aberiņš stāsta, ka šo vietu nopirkuši un iekopuši pirms četrdesmit gadiem. Pirmos trīs mēnešus tikai lasījuši drazas — tukšas skārdenes, pudeles, burkas. Tagad iekopta skaista sēta, kurā zied krāšņas puķes, bet aiz mājas saimnieku lepnums — pirms apmēram pieciem gadiem iestādītais smiltsērkšķis. Šogad tas jau ir tik ražīgs, ka uz viena zara esot tik daudz ogu, cik citiem visā kokā. Veselīgās ogas saimnieki jauc kokteilī ar pienu un medu, kas esot īsta vitamīnu “bumba”.
Pats būdams kaislīgs copmanis, Māris Aberiņš jau vairākus gadus darbojas šajā jomā. Viņa pienākums ir apsargāt ezeru, izplatīt licences un rūpēties par zivju pavairošanu.
No 2003. gada darbojas laivu bāze “Aulaki”, ezermalā uzceltas vairākas atpūtas mājiņas makšķerniekiem, izmantojamas laivas un katamarāni. Tas viss paveikts ar ģimenes, radu un draugu palīdzību.
Jācīnās ar
negodīgajiem
Par to, kādi šķēršļi bija jāpārvar, sākot apsaimniekot ezermalu, un arī birokrātiju, kāda valsts iestādēs valda joprojām, Māris Aberiņš ir sašutis: “Tad, kad nevienam nekas nepieder vai tas ir valsts īpašums, kurā neviens neko nedara, tad viss ir kārtībā. Nevienam nekas nav vajadzīgs, un nav nekādu prasību, arī te maluzvejnieku bija, cik uziet. Tiklīdz uzrodas kāds uzņēmīgs cilvēks, lai kaut ko sakoptu un izveidotu, tā sākas “papīru kalni” un parakstu vākšana. Ir tik daudz birokrātisku šķēršļu un visādu Ministru kabineta noteikumu — bet kur paliek cilvēciskais faktors? Lai izveidotu laivu bāzi, piecu gadu laikā inventārā vien esam ieguldījuši ap desmit tūkstošiem latu. Esam iegādājušies arī skābekļa mērītāju, urbi, sūkni, piekabi un pļaušanas agregātu, lai varētu ezermalu apsaimniekot, kā nākas. Lielākie ienākumi ir no makšķernieku licenču realizācijas. Viens pats es te nespētu izdarīt neko. Joprojām jācīnās ar negodīgiem makšķerniekiem.”
Džakuzi nebūvēs
Lobes ezera perimetrs ir 25 kilometri, spoguļvirsma aizņem 500 hektāru. Saimnieks stāsta: katru gadu ezers aizaug apmēram desmit hektāru platībā. Pagājušajā gadā ezerā ielaisti 4500 līdaku mazuļu, bet copēt te brauc seši septiņi tūkstoši makšķernieku gadā, ja labi ķeras, pat astoņi tūkstoši. Ezera apsaimniekotājs teic, ka ikviens makšķernieks noķer vidēji pusotru kilogramu zivju, visvairāk te ir līņu, arī līdaku ir daudz. Saimnieks teic, ka reizēm paziņas rosina — veido golfa laukumu, ierīko džakuzi, lai piesaistītu atpūtniekus, bet viņš atteic — kam man tas viss? “Ir tāds jēdziens kā “vides ietilpība”, un, manuprāt, nevajag vietu piebāzt ar lieko. Tie, kuri grib copēt, baudīt dabu visos četros gadalaikos un aizbēgt no civilizācijas, mūs arvien atrod,” smej Māris Aberiņš.
Te netrūkst arī eksotikas, kas vilina ne tikai makšķerniekus. Piemēram, pašu meistarotie katamarāni, kuru dēļ copēt pierunājamas arī dāmas. “Reiz kāds kungs, kurš ir kaislīgs makšķernieks, atbrauca ar dāmu. Uzliek viņai saulessargu, pasniedz makšķeri, un tā viņi brauc pa ezeru. Acīmredzot tikai tā viņu varēja pierunāt doties makšķerēt. Savukārt kāds cits makšķernieks no šejienes devās prom sašutis — viņa dāma bija izvilkusi krietni lielāku lomu nekā viņš!” atceras Māris Aberiņš.
Copmaņi kooperējas
Tā kā makšķerēšana tomēr lielākajai daļai copmaņu ir vaļasprieks, ne iztikas pelnīšana, copmaņi spiesti savus izbraukumus dabā samazināt. “Braucot šurp no Rīgas, jārēķina ceļa izdevumi, laivas noma, naktsmītnes, ja vēl kāds vizulis “aiziet pa gaisu”, tad viens brauciens izmaksā pārdesmit latu. Vai ir daudzi, kuri katru nedēļas nogali savam vaļaspriekam atļaujas tērēt 30 — 40 latu? Domāju, ka nav. Tāpēc makšķernieki arvien biežāk kooperējas, brauc trijatā, četratā, lielākas kompānijas pat lozē, kuri gulēs namiņā, kuri — automašīnā,” teic saimnieks.
Vaicāts par pēdējo lielāko ezerā noķerto zivi, Māris Aberiņš ūsās smaidot teic: “Trīsarpus metrus garas līdakas! Vasaras sākumā noķerta 1,8 metrus gara līdaka, tad 87 un 82 centimetrus garas zivis, kopā iznāk trīsarpus metri. Tā labāk skan!”.
Saimnieks ir reālists un savu rūpalu lieki nereklamē: “Mēs visi zinām, ka Rīgas Centrāltirgū pirkts lasis ir lētāks nekā te nozvejots vidēja izmēra breksēns. Bet tas ir tāpat kā ar operu, ko kilogramos nevar nosvērt. Tās ir izjūtas, emocijas, arī sacensību gars un iespēja aizbēgt no pilsētas dzīves, no darba un ikdienas.”
