Cilvēkus pensijas vecumā var iedalīt divās lielās grupās: ir tie, kuri visu laiku čīkst, ka viņiem nekā nav, viss sāp, valdība slikta, pensija maza, un ir otri, kuriem arī ir veselības problēmas, moka sāpes, pensija neliela, bet viņi visām nebūšanām atmet ar roku un saka: “Ir jākustas, no čīkstēšanas jau vieglāk nepaliks!” Pie tādiem pieder arī Marija Laškova, kura dzīvo Viesītē un kuras fotogrāfiju ar milzu liliju atsūtījis mūsu ārštata korespondents Inārs Dreijeris.
Bagāta un čakla
Kad ar Marijas kundzi sazinājos, viņa tobrīd vārīja marinādi, konservēšot tomātus ar gurķiem. “Vecs cilvēks jau laikam paliek mazliet tāds jocīgs — kam man vajadzēja tik daudz tomātu, pietika jau ar siltumnīcu, bet nē — es vēl trīs vagas piestādīju, un tie tik trekni padevušies, ka tagad visi jākonservē,” puspajokam, pusnopietni pukojas saimniece par darāmajiem darbiem.
Viņas dzīve visu mūžu ap Viesīti vien vijusies. Savulaik pabeigusi Zaļenieku tehnikumu, kur apguvusi kontrolasistentes arodu, pēc tam mācījusies Bebrenē, kur vēlējās apgūt veterinārārsta gudrības, taču ģimenes apstākļu dēļ (mammas slimības dēļ) to nevarēja izdarīt, bet vēlāk daudz rūpes prasīja kuplā ģimene. “Esmu bagāta — man bija seši bērni (nu viens jau aizsaulē), bet ar mazbērniem gan tā pašvaki,” teic seniore (kaut gan arī viņi uz divu roku pirkstiem skaitāmi). Darba gaitas Marija aizvadīja Jēkabpilī, strādāja apsardzē. “Kad kļuvu pensionāre, tad arī sāku tā vairāk nodarboties ar dārza darbiem,” teic izdarīgā un čaklā Viesītes iedzīvotāja.
Rīta rituāls — sasveicināšanās ar “rekordisti”
Šogad dārzā Marijas kundzi īpaši pārsteigusi milzu lilija. Saimniece lēš, ka “rekordiste” varētu būt ap 2,5 metrus gara. Sanāk garāka nekā mūsu slavenais basketbolists Porziņģis. “Lilija ir tieši pretī manam logam — katru rītu kā pieceļos, eju pie loga to apskatīt. Tik milzīga manā dārzā izaugusi pirmo reizi. Stādiņu nopirku Krustpils pusē tirgū pie kāda liliju audzētāja. Tagad jau milzenei apkārt raisās jaunie dzinumi.”
Kopš Marijas kundze audzē puķes, viņai izveidojies rituāls katru rītu apstaigāt dārzu un pārbaudīt, vai visas puķes savā vietā. Tikko viņa sākusi tās audzēt, atmiņā palikušas rūgtas mieles — kāds tās bija nolauzis, citudien atkal stādi izrakti, līdz reiz saimniece pati zagli noķērusi. Pēc kārtīgas nostrostēšanas nekas tamlīdzīgs vairs nav atkārtojies. Tagad dārzs iepriecina saimnieci no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Tas ir ne tikai liliju varā. Jau zied agrās dālijas, ziedus raisa gladiolas. Saimniece parasti izvēlas retāk redzētus krāsu salikumus, dārzā tagad uzziedējusi tumši sarkana gladiola ar baltu svītru. Vienas iecienītākās puķu šķirnes saimniecei nav — visas šķiet īpaši mīļas. Acis lielas, bet spēka pamaz — teic čaklā puķu kopēja un “sūdzas” par bērniem, kuri saka, lai mamma taču liekas mierā ar dārzu, labāk būtu aizgājusi uz kādu koncertu vai aizbraukusi uz teātri, bet Marija tik atteic: “Mani šīs lietas vairs neinteresē, es labāk rosos pa dārzu.”
Galvenais — kustēties!
Marijas kundzei rit jau 82. gads, un moka arī dažādas vainas — sāp mugura, bet tamdēļ jau viņa nedomā sēdēt bezdarbībā. Viņa dzīvo kopā ar jaunāko dēlu, kurš palīdz. “Bet vīrietis paliek vīrietis — dārzs tik ļoti neaizrauj,” saka Marija. “Mūsu vecumā galvenais ir kustība, jākustas pēc iespējas vairāk.” Vislielākais kreņķis, ka divas reizes vienā un tajā pašā vietā salauzusi kreiso roku. “Sirds pilna par tādu netaisnību,” teic Marijas kundze. Vietām šur tur jāparavē, šis tas jāparetina. Parasti šos darbiņus viņa veic ar kreiso roku, bet brīžam aizmirstas, ka tā ir traumēta, un tad vakaros kaut pa sienu rāpo no sāpēm. Dažkārt paziņas viņai sakot — tev gan labi, viss ir, tad Marija nepaliekot atbildi parādā un saka: “Jums taču arī ir zemīte, taisiet dobītes, stādiet un sējiet, viss būs!” Bet cilvēkiem jau vieglāk atnākt pie Marijas un palūgt puķes, piemēram, kapusvētkiem. Tādas reizēs Marija puspajokam saka: “Tu nemaz neskaties uz tām skaistajām, man pašai tās vajadzīgas!”
Šogad arī kartupeļi labi padevušies, bērni uztraucas, kas tos visus apēdīs, bet Marija vienā mierā atbild: “Ome nav skopa — pietiks gan savējiem, gan svešiem!” ◆
