Vai arī citās ģimenēs ziemas olimpisko spēļu laiks ir tik neprognozējams kā mūsējā?
Vai arī citās ģimenēs ziemas olimpisko spēļu laiks ir tik neprognozējams kā mūsējā? Mana dzīve pēdējā laikā ir atkarīga no Latvijas olimpiešu rezultātiem.
Visu mūžu būšu pateicīgs kamaniņu braucējam Mārtiņam Rubenim. Kas mūsu mājās bija par svētkiem pēc viņa iegūtās trešās vietas! Izabella bija saklājusi galdu kā kāzās. Man tikai likās aizdomīgi, kur viņa dabūjusi tik daudz naudas. Ka tik slepus nav noņēmusi no manas kartes!
Nezinu, kā es pārcietīšu visas hokeja spēles. Izabella spēles skatīšanās laikā ir apbruņojusies ar visu līdzjutēju atribūtiku — svilpi, bērnu taurīti un bleķa katliņu. Turklāt pati ģērbusies sporta tērpā.
Pirms katras spēles mums ir arī totalizators. Un, nedod Dievs, zaudēt, kā man tas gadījās prognozē par spēli amerikāņiem. Teicu, ka mūsējie zaudēs ar 2:4, bet viņa — ticiet vai nē — uzminēja pareizi, kaut neko no hokeja nejēdz. Kad pateicu, ka arī aklai vistai kādreiz gadās grauds, ko tik es par sevi dabūju dzirdēt! Es esot sporta analfabēts, amerikāņu pielīdējs, hokeja muļķis utt. Pati Izabella staroja vien un uztaisīja tādas pusnakts dzīres, ka visu nakti kunkstēja no pārēšanās.
Taču, kad mūsējiem neveicas, Izabellai ir sēras. Viendien atnāku mājās — Izabella visa melnā. Domāju, vecais runcis aizgājis aizsaules dārzos, bet nekā, izrādās, Bricis 10 kilometru sprintā izcīnījis tikai 13. vietu, bet Izabella bija cerējusi uz medaļu. Lieki piebilst — tādās dienās mūsu mājās ēdamo neatrast.
Vienīgais mierinājums, olimpiāde drīz beigsies, un nākamā tikai pēc četriem gadiem.
Indriķis
