Pirmo reizi soļotāju Igoru Kazakeviču, kura dzimtas saknes ir Vietalvā un kurš mācījies Odzienas pamatskolā un Pļaviņu mūzikas skolā, intervēju pirms četriem gadiem — neilgi pirms došanās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm. Tajās viņš ieguva 16. vietu, kas daudziem bija liels pārsteigums, jo Igors iztiek bez trenera.
Toreiz sazinājāmies elektroniski, jo Igors bija treniņnometnē Šveicē. Arī šī intervija tapusi neilgi pirms olimpiskajām spēlēm, kuras šobrīd notiek Londonā. Tad saruna šķita cerīgāka, optimistiskāka nekā šoreiz. Vien tikai pēc publikācijām internetā un dažiem aprautiem teikumiem Igora vēstulēs varu nojaust, ka ceļš uz Londonu bijis gana ērkšķains, taču sportists par problēmām īpaši nevēlējās runāt. Arī šoreiz mēs sarunājāmies elektroniski.
Uz darbu
kājām
— Kur tu, Igor, pašlaik esi? Tavs telefons klusē…
— Es jau vairākus mēnešus esmu Vācijā — strādāju, bet telefona man nemaz nav. Te arī iepriekš esmu strādājis vairākus gadus. Kad atliek laiks un spēks, tad trenējos. Bieži uz darbu eju kājām — reizēm pat 26 kilometrus, ja pietiek spēka, eju kājām arī atpakaļ. Darbs man ir fiziski smags — esmu dārznieka palīgs un ar lāpstu roku zemi. Ja pats kādu haltūriņu sameklēju, tad esmu krāsotājs. Šis darbs ir vieglāk savienojams ar treniņiem. Protams, arī dārznieka darba grafiku cenšos saskaņot ar treniņiem, lai Londonā kaut cik būtu formā, citādi 50 kilometru nemaz nenoietu.
Mācās
staigāt
— Pirms nepilniem diviem gadiem kādā no internetā publicētajām intervijām tu saki: “Pēc visa, kas izveidojās pēc Pekinas spēlēm, nebiju sevišķi noskaņots vēlreiz tam iet cauri un gatavoties Londonai. Vienreiz to biju izjutis. Pietika. Taču viss mainījās — Dace (Lina, kurai šajā sezonā no latvietēm ir labākais rezultāts maratonā — I. S.) gatavosies, bet es tikai skatīšos. Nē! Tad arī es gatavošos Londonai!” Kā veicās ar gatavošanos olimpiādei?
— Ar Daci esam kopā. Viņa gan pēdējos divus mēnešus bija Latvijā, bet es dzīvoju Vācijā. Dace Lina 2010. un 2011. gadā Latvijā bija labākā. Šogad viņa ir otrā labākā, jo Jeļena Prokopčuka atgriezās — viņa skrien 11,5 minūtes ātrāk nekā Dace, tomēr izlēma Londonā nestartēt, tāpēc Dace tiek uz Londonu (olimpietes vizītkartē Dace kā savu treneri norādījusi Igoru Kazakeviču — I. S.).
Bet par manu gatavošanos olimpiādei ir īpašs stāsts. Pērn un arī vēl šogad viss daudzas reizes mainījās. Viss notiek epizodiski. Vairākas traumas ieviesušas korekcijas. Var teikt, ka tikai kopš maija beigām viss ir kārtībā, bet pirms tam… Februārī mācījos staigāt, jo janvāra sākumā kāju applaucēju. Visparastākā sadzīves ķibele — gandrīz “uzlaidu gaisā” apkures katlu, caurulīte neizturēja, un viss šķidrums man virsū.
Kā “vācietis” būtu nodrošināts
— Vai vēl arvien esi bez trenera?
— Jā, es pats sevi trenēju — tā ir pat vieglāk, jo neviens manam darba grafikam nespētu izsekot līdzi un te nespētu neko sarunāt. (Olimpieša vizītkartē ailītē “treneris” Igors ierakstījis pirmo treneri Brigitu Krauzi — I. S.)
— Kādreiz, domājot par treniņu iespējam un materiālo atbalstu, tu nožēloji, ka neieguvi Vācijas pilsonību. Vai tu tāpat domā arī tagad?
— Iespējams, kādreiz to arī iegūšu, bet tagad neesmu par to interesējies. Ja man būtu Vācijas pilsonība, normatīvi Londonai būtu krietni vien augstāki, taču tad man viss būtu nodrošināts un es četrus mēnešus dzīvotu pa kalnu nometnēm, kā arī saņemtu algu, bet nu… Tā teikt — ja tantei būtu riteņi…
— Vai no Latvijas esi vienīgais soļotājs, kas piedalīsies olimpiādē?
— No Latvijas 20 kilometru soļošanā startēs Agnese Pastare un Arnis Rumbenieks, es — 50 kilometros.
— Vai neapdomā kādreiz soļot 20 kilometru?
— Nespēju 20 kilometros izpildīt starptautiskos normatīvus — esmu krietni par lēnu. Mana īstā distance būtu 100 kilometru, bet diemžēl tā nav olimpiskā.
Jānomet daži
kilogrami
— Kad par tevi jātur īkšķis?
— Sacensības soļošanā paredzētas 11. augustā no pulksten 11 līdz 15 pēc Latvijas laika.
— Vai, gatavojoties sacensībām, tu ievēro kādu diētu?
— Jau vairākus mēnešus cenšos nomest svaru. Ziemā, kad lēkāju ar kruķiem, man bija 79 kilogrami, tagad ir 71,5, kad startēju Peki-
nā, bija 69 kilogrami.
Pēdējā nedēļā pirms starta diēta ir īpaši smaga — trīs dienas ēdu tikai gaļu, olas, zivis, nedaudz riekstu, biezpienu — olbaltumvielas, tad ir smags treniņš, kad melns gar acīm griežas, pēc tam trīs dienas ēdu ogļhidrātus — lai organisms kā sūklis uzsūktu enerģiju.
Rekorda
nebūs
— Cik stundu dienā tu soļo pirms atbildīgām sacensībām?
— Ļoti atšķirīgi — no vienas līdz piecām stundām dienā atkarībā no treniņiem un noguruma pakāpes. Pārsvarā ap trim stundām.
— Kā tu prognozē, vai olimpiādē izdosies labot personīgo rekordu? Kāds tev tas ir pašlaik?
— Personīgā rekorda Londonā nebūs. Neesmu bijis kalnos un neesmu tik daudz trenējies, kā tas bija pirms četriem gadiem, kad Pekinā sasniedzu savu labāko rezultātu — 3.52:38. Kalnu nometnes dod ļoti daudz — organisms iemācās taupīgāk apieties ar skābekli un arī tik ļoti nenogurst. Traumu arī bijis pārāk daudz. Jau ziemā ir jāieliek pamats visai vasarai, nevis jālēkā ar kruķiem. Un vispār sports šoreiz man nav gluži pirmajā vietā, kā tas bija 2008. gadā, kad es domāju tikai par savu soļošanu, tad es tiešām trenējos ļoti neatlaidīgi, tāpēc arī bija tik labs rezultāts. Bet nu negribas jau iepriekš taisnoties, varbūt tomēr brīnums notiek vēlreiz?
Ejiet un
nepadodieties!
— Tevi viegli sakaitināt?
— Ļoti viegli. Bija laiks, kad mācēju sevi valdīt, bet tagad… varu uzreiz eksplodēt!
— Vai tu pirms sacensībām lūdz Dievu?
— Nelūdzu. Paļaujos uz sevi.
— Kam tu gribētu pateikt paldies par to, ka otrreiz esi ticis līdz olimpiskajām spēlēm?
— Pateikties varētu Dacei Linai.
— Kāds būtu tavs ieteikums jaunajiem soļotājiem?
— Ja ir mērķis, tad virzieties pretī tam un nepadodieties — mērķim obligāti nav jābūt sportā, tas attiecas uz jebkuru jomu.
— Kad domā atgriezties Latvijā?
— Rudenī. Latvijā man darba nav, ceru gan kaut ko atrast, kaut īstas pārliecības nav.
