Sarunājoties ar Olgu Kļaviņu, atcerējos kaut kur lasīto par kādu pensionāri: “Ja tāds ir vecums, tad nebaidos novecot.” Nule viņa nosvinējusi 65 gadu jubileju un vēl nenovītušo ziedu vidū tā vien starot staro. Nezinātājs gan padomātu, ka viņa ir vismaz
10 gadu jaunāka. Bet Olga tik smej un saka: “Ja negribi novecot, tad tikai kusties un strādā!”.
Dubults neplīst
Nemaz tik bieži negadās redzēt pārus, kuri vienmēr brīvajā laikā ir kopā. Olga šajā ziņā ir bijusi izņēmums: allaž viņai blakus ir bijis Aldis — gan ejot uz veikalu, gan koncertu, gan dārzu… Kad laulībā viņi bija nodzīvojuši vairāk nekā 20 gadu, Kļaviņi vēlreiz to apstiprināja luterāņu baznīcā. Tā teikt — dubults neplīst. “Es gan pati esmu katoliete, bet vīrs — luterānis. Toreiz, kad precējāmies, baznīcā jau to nevarēja izdarīt. Es ticu Dievam, un man šķiet, ka Viņš man vienmēr ir blakus. Dažreiz gadās tādas problēmas, ka neredzu izeju, bet tad viss brīnumainā kārtā nokārtojas. It kā palīdzētu kāds no augšas. Neesam gan cītīgi baznīcā gājēji, bet galvenais jau ir ticība sirdī,” saka Olga.
Draugi — mana ģimene
Olga vīru Aldi noskatīja Rīgas lidostā. Toreiz bija aizbraukusi ciemos pie māsas, kur viņa strādāja. Tā arī saskatījās ar Aldi. Nu jau vairāk nekā 40 gadu kopā. Izaudzināti trīs bērni, tagad prieku dod četri mazbērni. Vai kādreiz iznāk arī pastrīdēties — jautāju Olgai. “Kā nu ne, kad runas nonāk līdz politikai, tad brīžiem dzirksteles iet pa gaisu,” viņa smej.
Olga ir uzaugusi desmit bērnu ģimenē. Varbūt tāpēc, vaicāta, vai viņai daudz draudzeņu, viņa atbild: “Mani vislabākie draugi ir mani ģimenes locekļi — piecas māsas un divi brāļi. Viena māsa dzīvo Koknesē, bet pārējie kur nu kurais — Līvānos, Jēkabpilī, Lielvārdē, Salaspilī. Diemžēl daži jau aizgājuši aizsaulē. Lielākā satikšanās pēdējos gados iznāk kapusvētkos. Tad tiek pieminēti gan aizgājēji, gan viens otram izkrata sirdi.”
Atvieglojuma izjūta
Dažkārt cilvēki, kad pienāk pensijā došanās laiks, to ļoti pārdzīvo — viņiem grūti pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Olga pensijā aizgāja ar atvieglojumu. Viņa pēc izglītības ir grāmatvede, strādājusi celtniecībā, bijusi noliktavas pārzine kādreizējā meliorācijas uzņēmumā, pēdējos vairāk nekā desmit gadu Kokneses komunālo pakalpojumu uzņēmumā veikusi gan arhivāres, gan dzīvokļu inspektores, gan parādu piedzinējas darbu. Iespējams, ja viņai būtu cits darbs, vēl turpinātu strādāt, jo tik jauks kolektīvs, kāds bija šajā uzņēmumā, ne visur gadās. Taču parādu piedzinējas darbs nav nekāda medusmaize — tas ir ļoti stresains, “apēd” daudz nervu.
Patīk gatavot ēdienu
Tagad viņas dzīve iegājusi mierīgākā ritmā — viņa ceļas ap septiņiem rītā, tad duša, brokastis, kafija, pusdienas, kāda stunda pie datora, vēl šādi tādi darbiņi un vakara cēliens atkal pie datora. “Man ļoti patīk gatavot ēdienu,” saka Olga, “pusdienas gatavoju katru dienu, arī tad, ja vīra nav mājās. Tagad daudz laika aizņem konservēšana un ievārījumu vārīšana.” Arī todien, kad runājām, bija tapis plūmju ievārījums ar aprikozēm.
Olgai ir arī dārzs, tajā gan viņai nepatīkot rušināties no rīta līdz vakaram, kā to dara daža laba pensionāre. Viņa izravējot dobes, un viss. Ražas novākšana un pārējie darbi esot vīra pārziņā.
Fotografē ar acīm
Par Olgas “draudzību” ar datoru ir īpašs stāsts. Pēc aiziešanas pensijā viņa sāka rakstīt dzejoļus. “Patiesībā tie nav dzejoļi, ko es rakstu, tās ir fotogrāfijas, ko es ar acīm nofotografēju un tēlainā valodā cenšos uzlikt uz papīra.
Man kā fantazētājai nav jāgaida iedvesma kā dzejniekiem, es vienkārši apsēžos pie datora, palūkojos pa logu, un… mākoņu laivas un mākoņu gulbji jau ir manā papīra lapā. Katru dienu draugos.lv man top ap četrām piecām vārsmām. Kopš sāku rakstīt, to sakrājies jau ap diviem tūkstošiem. Pamatā viss rakstītais ir par dabas skaistumu. Mani par dzejnieci nu nekādi nevar saukt, līdz tādam statusam vēl daudz jāmācās un jāaug.”
Olgas sapnis — izdot pašai savu grāmatiņu, taču tai pietrūkst naudas. Pagaidām viņas dzejoļi publicēti vairākos kopkrājumos.
Brīvajā laikā Olga lasa un pārlasa savu iemīļoto dzejnieku Ziedoņa, Vācieša, Elksnes, Zālītes un citu darbus. Patīk arī Rainis. “Esmu no Dunavas puses, netālu ir Raiņa dzimtās mājas, varbūt man tā rakstīšanas kāre no viņa,” smej Olga.
Jubilejā uzdāvina
gleznu
Par pēdējā laika saviļņojošāko brīdi — 65 gadu dzimšanas dienu — Olga stāsta ar īpašu prieku. Lielas viesības nerīkojusi, bijusi kopā tikai ar tuvākajiem cilvēkiem. Vislielāko pārsteigumu sagādājis mazdēls, kurš uzdāvināja draudzenes zīmētu vecmāmiņas portretu, kas tagad goda vietā pielikts pie sienas.
Olga nepieder pie cilvēkiem, kuri no rīta līdz vakaram lamā valdību. Viņasprāt, ko gan tā var izdarīt, ja naudas ir tik, cik ir. Vajag pašiem vairāk rosīties, tā jau nav, ka visapkārt ir tikai bezcerība. Protams, valdība jau arī kļūdās, taču, ko viena sastrādā, nākamajai grūti labot.
Savu pensiju viņa uzskata par sērkociņu naudu. Labprāt būtu apmeklējusi teātra izrādes un koncertus Rīgā, aizbrauktu kādā ekskursijā, bet neiznāk.
No jauniešiem var mācīties
Savulaik Juris Podnieks bija uzņēmis filmu “Vai viegli būt jaunam?”. Bet, ja būtu filma “Vai viegli būt pensionāram?”, Olga atbildētu: “Vieglāk tomēr strādāt, esi vairāk cilvēkos.” Taču viņa nesūrojas. “Vairāk par visu nevaru ciest “ņaudētājus”,” viņa saka. “Cilvēkam ir labi, bet viņš čīkst un čīkst.”
Pēdējos gados viņai ļoti pietrūkst kādreizējo kaimiņu, kuri tagad kur nu kurais, toties mundrumu dod četri mazbērni, kuri jau vidusskolēni, turklāt mazdēli pabeiguši mūzikas skolu, bet mazmeita — mākslas skolu. Par mūsdienu jauniešiem viņa saka: “Es viņus apbrīnoju, no viņiem var daudz mācīties!”
Tā, gaišu skatu dzīvē veroties, viņai tapusi arī sava laimes recepte: “Tā ir mana ģimene, un tā ir spēja redzēt, dzirdēt, just.” ◆
