Klintainietis Gunārs Lazda savā jubilejas kliņģerī iedegs 60 svecīšu. Jubilāra sieva Ilona teic: “Visi, kuri pazīst Gunāru, neticībā groza galvu: nu nav viņam tik daudz!”. Sarunā ar klintainieti, taujājot par bērniem un ģimeni, dzirkstī dzīvesprieks, azartiski jubilārs stāsta par savu mūža lielāko aizraušanos — medībām, bet ar latvietim tik raksturīgo pieticību — par sevi.
No čīkstēšanas nav nekādas jēgas
Gunārs Lazda dzimis Pļaviņās, dzīvojis pilsētai otrā pusē — “Sirmaušos”, kas ir iepretim tagadējam Draudzības parkam. Arī turpmākā dzīve grozījusies turpat vien Pļaviņās, bet kopš 1982. gada ģimene dzīvo Līvānu tipa mājā Stukmaņos Klintaines pagastā.
“Esmu daudz ko pieredzējis, izdzīvojis dažādus laikus un varas, tāpēc esmu pārliecināts, ka vissvarīgākais cilvēkam ir prast pielāgoties, pieņemt notiekošo un iemācīties apstākļus izmantot savā labā. No čīkstēšanas un žēlošanās jau nav nekādas jēgas,” pārliecināts jubilārs.
Bērnības spilgtākās atmiņas saistās ar Staburaga klinti, Kokneses pilsdrupām un Oliņkalnu, ko jubilārs atceras, vēl pirms tie nogrima Daugavas dzelmē: “Tēvs bieži mūs turp veda. Bērnībā ar draugiem uz plostiem un baļķiem vizinājāmies pa veco Daugavu un Aivieksti, kad pludināja kokus. Palu laikā Daugavā peldēja divmetrīgi ledusgabali no Krievijas, pa ledu lasījām zivis. Žēl, ka tagad tas viss zem ūdens, tomēr atpakaļ laiku vairs nevar atsaukt, jādzīvo tā, kā ir.”
Vajag gribēt strādāt
Jau vairākus gadus Gunārs Lazda strādā Koknesē, uzņēmuma “Pallogs” kokapstrādes cehā, par maiņas meistaru. Dzīvē darīti dažādi darbi — pēc tam, kad likvidēja kolhozu un daudzi vīrieši palika bez darba, strādājis piemājas saimniecībā, vēlāk darbu atradis kokapstrādes cehā, bijis arī baļķvedēja autovadītājs. “Klintainē darba nav, taču dzīvojam izdevīgā vietā — starp Koknesi un Pļaviņām, tāpēc daudzi uz darbu katru dienu mēro vairākus kilometrus. Mana pārliecība — Latvijā darbu var atrast, vajag tikai gribēt strādāt,” domā jubilārs.
Kopā ar sievu Ilonu izaudzināti trīs bērni — dēli Ainārs un Edgars, meita Rita, sagaidīti jau divi mazdēli, un ap Ziemassvētkiem būs trešais. Visi bērni dzīvo Rīgā, taču ģimenes svētkus svin kopā, te mazbērni pavada vasaras. Kad bērni bijuši mazi, ģimene visu darījusi kopā, tagad līdz ar mazbērniem visi rindiņā ejot uz tuvējo dīķi makšķerēt.
Ģimenes galva nepārprotami ir Gunārs, arī bērni pamanījušies ar savām ķibelēm vienmēr vērsties pie tēva, kurš, reizēm arī mammai nezinot, palīdzējis tās atrisināt: “Ko lai dara, ja jums, sievietēm, ir vāji nervi un emocijas vienmēr gūst virsroku!”
Pirmais pirkums — bise
Jubilāra aizraušanās mūža garumā ir medības, viņš ir mednieku kolektīva “Selga” biedrs. Gunārs stāsta, ka vīri ir tikpat saliedēti kā pirms trīsdesmit gadiem — kopā medī, atpūšas, sacenšas sporta spēlēs un ar ģimenēm svin svētkus. Tas ir vaļasprieks, dzīvesveids un aizraušanās vienlaikus, medības aizņemot gandrīz visu brīvo laiku.
Ilonas kundze atceras, kā vīrs ticis pie savas pirmās medību bises — to jaunā ģimene iegādājusies par kompensāciju, ko padomju laikā izmaksāja par iegādātajiem laulības gredzeniem: “Pa šiem laulībā nodzīvotajiem gadiem esmu ne tikai samierinājusies, ka medībās paiet daudz laika, bet pat priecājos, jo medījums nonāk ģimenes galdā, un tas ir liels atbalsts. Meža dzīvnieku gaļa jau kļuvusi par mūsu ikdienas delikatesi, bez kuras nav iedomājamas arī nevienas svinības.”
“Firmas” recepte
Izrādās, jubilārs ne tikai medī, bet pats piedalās arī medījuma gatavošanā. Gunāram ir pat sava “firmas” recepte aknu pagatavošanā, nevienam citam tik garšīgas neiznākot. Jubilārs gan ūsās smej, sakot, ka neviens nevēlas iemācīties tās gatavot, jo visiem ir ērti, ka dara viņš.
Atskatoties uz 60 aizvadītajām vasarām, jubilārs teic, ka laiks paskrējis ātri, bet mūsdienās paši to vēl steidzinām. “Atceros, kā strādājām sešas dienas nedēļā, visiem bija saimniecības, dārzi, lopi, bet tik un tā kaut kā paspējām tikties ar draugiem, kaimiņiem un radiem, pilni autobusi brauca uz brīvdabas estrādēm, cilvēki gāja uz zaļumballēm un teātra izrādēm. Šodien katrs vairāk pārņemts ar savām personiskajām problēmām, laukos arī cilvēku vairs nav. Jau pāris gadu Klintainē nav veikala, bet mūsu ielā drīz pavisam vairs nedzirdēs bērnu čalas,” stāsta Gunārs Lazda.
Ļausies pierunāt
Lazdu ģimenē ierasts, ka jubilejas svētī šaurā lokā — tikai savējie, bet Ilonas kundze teic: “Man ir iecere izvizināt gan jubilāru, gan dzimšanas dienas viesus ar vikingu kuģīti pa Daugavu. Gunārs ne reizi nav braucis un ir ļoti atturīgs, jo labprāt to darītu pa “veco” Daugavu, bet es ceru, ka ļausies sevi pierunāt.” Gunāra sieva atklāj, ka šoreiz ir padomā ciemos aicināt mazliet vairāk viesu kā tikai bērnus un mazbērnus, jo ikdienā ar radiem jau tā iznāk reti tikties. Būs arī vedēji — Jānis un Rēzija, kuri dzīvo kaimiņos, viņi mūža garumā bijuši līdzās Lazdu ģimenei gan priekos, gan bēdās.
“Esam jau tajā vecumā, kad zaļumballes var klausīties pa atvērtu logu — bērni iet uz balli, bet mēs mājās pieskatām mazbērnus,” teic jubilārs. ◆
