Vakar, 21. novembrī, pagāja seši gadi kopš lielās traģēdijas Zolitūdē, Rīgā. Šajā laikā esam apraduši ar domu, ka arī mūsu valstī var notikt kaut kas tik drausmīgs, cietušajiem pabeigta kompensāciju izmaksa, daudzi joprojām turpina atgūt veselību, sadzīvot ar zaudējumu un turpināt dzīvi. Pāri palikušas sāpes, zaudēti likteņi un … nepabeigta traģēdijas krimināllietas iztiesāšana. Jau pagājuši seši gadi, bet vainīgie joprojām nav nosaukti un nav atbildējuši par savu bezatbildīgo rīcību. Protestējot pret to, biedrība “Zolitūde 21.11.” šogad nerīkoja nelaimes piemiņas pasākumus. Traģēdijas norises vietā noteiktajā stundā viņi pulcējās, bet šogad to nebija paredzēts izgaismot ar svecēm. Stāvot pustumsā, cilvēki pauda neizpratni, nožēlu un dusmas par lēno tiesas darbību.
Oktobrī biedrības pārstāvji ar plakātiem rokās protestēja pie Administratīvās apgabaltiesas, bet, kā atzina “Zolitūde 21.11.” pārstāve Regīna Ločmele-Luņova, — nekas šī mēneša laikā nav mainījies, un nekāda reakcija pēc piketa nav bijusi. Tiesa ir atlikta, un tieslietu ministrs neko mums nav paskaidrojis. Bezspēcība, un jo ilgāks laiks paiet, jo mazāka cerība sagaidīt taisnīgu spriedumu. Krimināllietas tiesas process joprojām atrodas pirmās instances izskatīšanas stadijā, un, ņemot vērā, cik ilgi dažkārt velkas citas vērienīgas lietas, galīgais spriedums ir miglā tīts. Tāpat kā drūmā un drēgnā rudens diena, kas tik daudz ko mainīja daudzu cilvēku dzīvē un sabiedrībā kopumā.
It kā tik daudz jau noskaidrots. Būveksperti secinājuši, ka traģēdija notika, jo bija nepareizi aprēķinātas jumta konstrukciju slodzes, tādēļ tas iegruva. Prokuratūra deviņām personām apsūdzības uzrādījusi par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, nonāvēšanu aiz neuzmanības un darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu. Vai ar to ir par maz, lai sauktu pie atbildības? Acīmredzot, apsūdzēto lokā ir gana nozīmīgi un ietekmīgi cilvēki, un tādus jau nevar tiesāt.
Var jau būt, ka tas viss bija dažādu apstākļu sagadīšanās kopums, kas citkārt nebūtu izraisījis nekādas sekas. Tomēr notika nenovēršamais, un, ja arī katrs no lietā iesaistītajiem neuzskata sevi par vainīgu tik daudzu cilvēku nonāvēšanā, tad kā sadzīvot ar sirdsapziņu? Vai tā klusē un vainas apziņas nav nekādas? Cietušajiem tas noteikti sāp visvairāk. Kā daudzi izteikušies plašsaziņas līdzekļos — viņiem joprojām grūti aiziet līdz tai vietai. Citiem tas varbūt ir tikai laukums, kur apkārt turpina kūsāt dzīvība, un aizgājušie notikumi arvien vairāk izbālēs citu atmiņās. Tikai negribētos, lai no šī notikuma mēs visi būtu guvuši pārāk mazu mācību un varētu turpināt dzīvot ar apziņu, ka paviršība un nolaidība var palikt nesodīta. ◆
