Lielās talkas dienā ap 40 cilvēku no Valles — pagasta iedzīvotāji, skolēni, vidusskolas, pagasta pārvaldes pārstāvji, kā arī Valles deju kolektīva dejotāji — devās sakopt Pētermuižas skolas apkārtni.
Skolu slēdza 1964. gadā, vēlāk tajā ierīkoja tekstilkombināta “8. marts” filiāli, kas beidza darboties deviņdesmitajos gados. Kopš tā laika ēka ir tukša un, laikam ejot, vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis pamazām iet postā. Lai gan skolas ēka ir nomaļā vietā, tūristi dažkārt tajā nokļūst, piedaloties slēpņošanas spēlē.
Izskan visā Latvijā
Talcinieki grāba lapas, vāca zarus, skolas teritoriju attīrīja no apauguma — krūmiem un kokiem. Lai to varētu paveikt, palīgā nāca pagasta uzņēmēji — i/k “Kristāli”, z/s “Ziliņi”, SIA “Krīči”, SIA “Brūklenāju parks” —, talciniekus nodrošinot gan ar traktortehniku, gan motorzāģiem un krūmgriežiem, kā arī tūjas stādu. Šīgada sākumā saistībā ar dižtūjas nozāģēšanu Pētermuižas vārds izskanēja Latvijas mērogā. Pie koka, kas auga līdzās skolai, nekādu norāžu vai zīmju, ka tūja ir sasniegusi dižkoka izmērus, nebija. Nezinot koka statusu, tas nozāģēts, tīrot elektrolīniju trasi. Talkotāji netālu no nozāģētā koka iestādīja jaunu tūju.
Kopš 2006. gada 27. janvāra Pētermuižas skolai Kultūras ministrija noteikusi vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu. 19. gadsimta 70. gados būvētā ēka ir kritiskā kārtībā, vēsturisko eksterjeru pamatīgi bojā padomju laika piebūves, kā arī ar necaurspīdīgiem bieziem stikla blokiem aizmūrētie logi. Ēkas mūžu dramatiski saīsināt draud tekošais jumts. Pamesta ir arī līdzās skolai esošā māja, kas te uzbūvēta pēc 1955. gada kā internāta ēka.
Māja pārvesta no netālu esošās apdzīvotās vietas Salas. Tajā bijis internāts, savulaik dzīvojusi arī skolas pavāre, bet vēlākajos gados tekstilražotnē strādājošie.
Tā nav vienas dienas akcija
Talkas iniciatori atklāj, ka sakopšana nav vienas dienas akcija, un ļoti cer rast risinājumu ēkas saglabāšanai. “Tādas konkrētas idejas nav. Vajadzētu vismaz nojaukt padomjlaika piebūvi, lai ēka atgūst vēsturisko izskatu, salabot jumtu un durvis, logus, lai ēkā nevar iekļūt. Iekonservēt, lai saglabājas vismaz tāda, kāda pašreiz ir, bet ideāli būtu rast ēkai lietojumu.”
Mežsaimnieka un zemnieka Gunta Strupa mājas ir netālu no skolas, un arī viņš atnācis palīdzēt sakopšanas darbos. “Žēl, ka sakopšana notiek tik vēlu, tagad, kad ēka jau daudz cietusi,” teic Guntis. “Diemžēl izputēja pirms gadiem desmit izskanējusī ideja skolas ēkā ierīkot muzeju un amatniecības centru, kurā mācītu restaurēšanas prasmes. Vēl jau var paspēt ēku saglābt, bet jārīkojas nekavējoties. Taču nākotne nav cerīga, laikam jau mēs pārāk nabadzīgi dzīvojam, lai kaut ko varētu mainīt. Tukšu ēku ir daudz gan apkaimē, gan visā Latvijā. Ko ar tām iesākt?”
Talko arī bijušie audzēkņi
Talkotāju vidū bija arī trīs bijušie Pētermuižas skolas audzēkņi — 1955. gada absolvente Vizma Vaļūna, Līga Granta, kura šajā skolā mācījās gadu, un Ojārs Zvejnieks, kurš Pētermuižā mācījās septiņus gadus. Vizmas kundze skolā pēdējo reizi pabijusi 1960. gada salidojumā, tādēļ pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem ieraudzītais viņu nepatīkami pārsteidzis. Kādreiz skaistā ēka grūti atpazīstama, bet skolas priekšā reiz bijušo sporta laukumu pārņēmis mežs, ne miņas arī no estrādes.
“Izlasīju afišu pie veikala, ka būs talka, izlēmu braukt, un tad divas nedēļas nevarēju mierīgi dzīvot, skola pat sapņos rādījās,” stāsta Vizmas kundze. “Mūsu mājas bija kilometrus piecus no skolas, ziemā dzīvoju internātā. Tas bija iekārtots skolas ēkā — viena istabiņa meitenēm, viena puikām. Skolā bija ierādīts dzīvoklis arī direktoram. Parādes durvis ikdienā neizmantoja, pie tām fotografējās pirmajā skolas dienā, izlaidumā. Ikdienā staigāja pa sētas puses durvīm. Klasē bijām vairāk nekā 20 skolēnu, Vallē vēl dzīvo divi klasesbiedri. Atceros, skolas priekšā bija skaists sporta laukums, tagad krūmi, mežs. Laukumā notika ne tikai sporta spēles, tur rīkoja bērnu svētkus, dejas, salidojumus, pasākumus pionieriem.”
Atmiņu ir daudz
Vallietis Ojārs Zvejnieks, līdzīgi kā Vizma, skolas gaitas sāka Vasku sākumskolā, vēlāk pārejot uz Pētermuižas pamatskolu. “1964. gadā septīto klasi pabeidzu šajā, bet astotajā jau mācījos jaunuzbūvētajā skolā Valles centrā,” atminas Ojārs. “No Pētermuižas skolas dzīvoju nepilnu sešu kilometru attālumā uz Kurmenes pusi. Tuvāk bija Vasku sākumskola, tur pabeidzu pirmo klasi. Pētermuižā bija internāts, un skolēnu no tuvākās apkaimes netrūka, 7. klasē bijām 18 audzēkņi. Mūsu audzinātāja bija Ilga Iskrova, bet, pārejot uz Valli, — Osvalds Spulenieks. Atceros, kad mācījos pirmajās klasēs, dziedāju korī, un mums estrādē pie skolas bija koncerts. Dziedājām kaut kādu padomju laiku slavinošu gabalu un dziesmas vidū ielūzām — dēļi bija izpuvuši. Ziemā gājām slēpot, bija tāds Leonīds Pudovs, fizkultūras skolotājs, ļoti atraktīvs, aktīvs, viņš mūs iedvesmoja, labprāt ar viņu kopā gājām kaplēt kolhoza bietes, kartupeļus. Te bija arī pirmā mīlestība, tolaik mācījos 5. klasē. Viņa bija no Kurmenes, tagad dzīvo Siguldā. Atmiņu ir daudz, sirdi mazliet velk.” ◆
