Todien, kad es Tevi ieraudzīju, mans sapnis piepildījās.
Todien, kad es Tevi ieraudzīju, mans sapnis piepildījās, jo mēs abi bijām kopā, viens otru mīlēdami. Gadiem ejot, katru dienu, stundu, minūti, sekundi sapratu, ka es netieku laukā no mīlestības loka, ap kuru ir uzcelta kvēlojoša siena.
Atceries to dienu, kad mēs šķīrāmies? Lūdzu, piedod man, ka Tevi tik ļoti sāpināju, es tik tiešām tā negribēju. Tajā dienā ap mani sabruka visa pasaule, jo blakus nebija Tevis.
Nekur vairs neesmu redzējusi Tavas acis, kurās reiz kvēloja maigums pret mani.
Neesmu pieskārusies Tavai rokai, kurā bija siltums arī baltā ziemas dienā.
Neesmu noglāstījusi Tavus matus, kuros bija jūtama zemes smarža.
Neesmu dzirdējusi Tavu balsi, kura līdzīga putnu dziesmai.
Neesmu sajutusi Tavas lūpas, kuras skūpstīja mani.
Ceru tikai, ka spēji man piedot, kaut zinu, ka tas grūti, ja nodevis mīļš cilvēks, kuru Tu ļoti mīli.
Gribu, lai Tu zini, ka neviens manā sirdī neieņem tādu vietu kā Tu. Palikušas tikai skaistas atmiņas.
Es Tevi vēl joprojām mīlu. Nezinu, kāpēc savlaik tā izturējos. Varbūt greizsirdības dēļ? Tagad es to nožēloju. Vai kādreiz spēsi man piedot?
Tevi saukšu apmātībā un skaļi lūgšos. Vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz.
Vēlos, lai Tu būtu laimīgs tik, cik es pašlaik esmu nelaimīga. Piedod!
Nelaimīgā
