Dažkārt liktenis izspēlē tādas lietas, par kurām var tikai teikt: “Neticami, bet fakts.” Jānis ir pārliecināts, ja to, ko viņš piedzīvoja 20. augustā, stāstītu kāds draugs, viņš teiktu: “Beidz nu melot!”.
Jānis strādā kafejnīcā par bārmeni. Tieši todien viņam sākās garās brīvdienas — pavisam četras. Ar draudzeni viņš bija sastrīdējies, draugi aizņemti, uz mājām negribējās braukt, sirdī tāds tukšums… Lai gan makā nebija daudz naudas — 10 latu un 20 eiro, viņš nolēma nostopēt kādu automašīnu un aizbraukt uz Igauniju. Tieši todien Tallinas Dziesmu svētku estrādē ar grandiozu šovu viesojās britu mūzikas zvaigzne Robijs Viljamss. Varbūt palaimētos kaut pa gabalu paklausīties koncertu, jo biļetei, kura maksāja 50 latu, naudas nepietika.
Līdz Jūrmalai viņš nokļuva bez problēmām, bet tad… visi braucēji viņu ignorēja. Nostāvējis veltīgi vairāk nekā stundu, gribēja jau visam atmest ar roku, kad apstājās viena automašīna. Autovadītājs pajautāja, uz kurieni vajag, un, uzzinājis, ka Jānis brauc uz Tallinu, teica: “Sēdies. Mums ir pa ceļam!”. Vārds pa vārdam, un Jānis izstāstīja, ka dodas pie kaimiņiem cerībā dzirdēt Viljamsu. “Man ir lieka biļete,” sacīja autovadītājs un deva to Jānim. Viņš gan teica, ka naudas nepietiek, bet autovadītājs tik atmeta ar roku: “ Dod, cik ir!”.
Vakarā Jānis priecīgs zvanīja mātei: “Uzmini, no kurienes es zvanu?”, un pats arī atbildēja: “No Robija Viljamsa koncerta!”. Draugi lāgā netic, ka Jānis bija viens no 63 tūkstošiem klausītāju, kuri bija britu zvaigznes koncertā. Tad Jānis izvelk biļeti, un draugiem mutes ir ciet.
Kas īsti bija labdaris, Jānis tā arī neuzzināja. Varbūt arī nevajag. Galvenais — viņš palīdzēja noticēt brīnumam.