Jau 30. gadu sēreniete Regīna Ušacka strādā sakaru nozarē. Viņa strādājusi Stučkas pasta abonentu daļā, šķirotavā un telegrāfā.
Jau 30. gadu sēreniete Regīna Ušacka strādā sakaru nozarē. Viņa strādājusi Stučkas pasta abonentu daļā, šķirotavā un telegrāfā. Taču pēdējos deviņus gadus, līdz pastnieku “motorizācijai”, viņa bija pastniece Sērenē. Regīnas kundzei sūtījumi bija jāpiegādā, dienā nostaigājot vismaz piecpadsmit kilometru. Viņai piedāvāja velosipēdu, bet no tā pastniece atteicās, jo neprata ar divriteni braukt. Nu darbā viss mainās, tāpēc par nākotni viņa vēl neko nevar pateikt. Taču Regīna Ušacka vēlas turpināt strādāt “Latvijas pastā”.
Kārtīgums no mātes
— Jūsu ģimenē kāds bija saistīts ar precīzo darbu pastā?
— Pastā neviens nestrādāja. Māte bija tirdzniecības darbiniece, ļoti precīza un akurāta. Taču vienmēr atkārtoja, ka nevēlas, lai kāds no bērniem būtu tirgotājs. Tomēr domāju, ka precizitāte un kārtīgums man ir tieši no mātes. Par nelaipnu izturēšanos pret cilvēkiem vispār nevarēja būt ne runas. Mēs, bērni, bieži bijām pie mātes darbā un redzējām, kāda ir pārdevējas ikdiena. Tēvs bija galdnieks, arī šis arods prasa precizitāti.
— Ko vēl atceraties no bērnības?
— Es diezgan bieži dzīvoju arī pie vecmāmiņas Annas un vectētiņa Antona. Viņš man bija vismīļākais, jo nebija tik stingrs kā pārējie. Palīdzēja man mācībās, viņam varēju uzticēt savus noslēpumus un sirdēstus. Vectētiņš bērnus audzināja ar runāšanu un pārliecināšanu.
Mana bērnība bija saulaina, un vectēva audzināšanas metodes man noder arī, pašas dēlu audzinot.
Sākums telegrāfā
— Vai jums darba gaitu sākumā bija arī kāds darbaudzinātājs?
— Stučkas telegrāfā mans pirmais priekšnieks un darbaudzinātājs bija Jānis Savickis. Mans pienākums bija pa tālruni pieņemt un nosūtīt telegrammas un apkalpot klientus, kuri telegrāfā tās sūtīja paši.
Savickis bija ļoti izpalīdzīgs un saprotošs. Nekad nedusmojās, ja kaut ko uzreiz nevarēju ielāgot. No viņa mācījos pacietību un savaldību — atziņu, ka apmeklētājam ir taisnība un pat niknam klientam jāatbild laipni, ar smaidu. Arī viņš pats tāds bija, brīvajā laikā audzēja puķes. Mūsu pasta nodaļa, kā teica apmeklētāji, reizēm izskatījās kā mazs botāniskais dārzs. Savickim ļoti patika kallas, kad tās sāka ziedēt, jutāmies kā zaļibaltā pasakā.
Vēlāk sāku strādāt abonentu daļā par operatori. Rakstīju telefona rēķinus. Man šis darbs patika.
— Tagad nereti saņemam kļūdainus rēķinus. Vai arī toreiz tā bija, varbūt gadījās kāds kuriozs?
— Kļūdu mūsu kolektīva meitenēm parasti nebija, jo strādājām uzmanīgi. Nereti par parādiem klientiem vajadzēja atgādināt un piezvanīt uz mājām. Reiz par parādu zvanīju kādai kundzei Jaunjelgavā. Viņa man uzreiz jautā — vai jūs nezināt, kur ir mans vīrs? Es vai no krēsla nokritu. Kā es Stučkā varētu zināt, kur pazudis kādas jaunjelgavietes vīrs?!
Pāri sniega valnim jāveļas
— Kā tad beidzot kļuvāt par pastnieci?
— Pēc darba šķirotavā pie Valda Auziņa. Tur vajadzēja šķirot pakas un žurnālu saiņus. Darbs sākās ļoti agri, un bija jācilā smagi saiņi. Arī šis darbs man patika. Tad piedzima dēls, un es kādu laiku padzīvoju mājās.
Sērenē par pastnieci kļuvu 1998. gada februārī. Ziema bija auksta, dziļu sniegu. Soma — ļoti smaga. Manā apkalpošanas zonā bija centra mājas un lauku sētas līdz Totēniem.
Pasta priekšniece tolaik bija Regīna Upeniece, kura arī pati iznēsāja pasta sūtījumus. Kad viņa aizgāja projām, man piedāvāja uzņemties pasta priekšnieces pienākumus. Tomēr es atteicos, jo baidījos no atskaitēm un daudz kā cita. Man vienmēr paticis vienkāršs darbiņš, priekšnieces krēslu nekad neesmu kārojusi.
— Kā pirmajā ziemā pārvarējāt dziļās kupenas?
— Kājām, vietām brienot pa sniegu vai līdz viduklim. Pirmajās dienās nevarēju atrast nomalēs dzīvojošos sēreniešus. Piemēram, mežā ir Ellas Ērentrautes māja, bet es nezināju, kā to atrast. Viena paziņa palūdza savu vīru man šīs mājas parādīt. Tāpat bija ar Salmiņu mājām “Miskas”. Nu nāk smiekli, bet toreiz dziļā sniegā un tumsā gribējās raudāt.
Reizēm lielceļa sniega valnim pāri vēlos, jo pārkāpt nevarēju.
Sasilda ar tēju vai zupu
— Pastnieks laukos ir mīļš un gaidīts ciemiņš. Vai arī jūs tāpat gaidīja?
— Nu, protams! Tā pati Ellas kundze, Salmiņi un daudzi citi nereti nepalaida mani bez tējas krūzes vai zupas šķīvja. Nevarēju atteikties, jo cilvēki rūpējās, lai es sasildītos un nesaslimtu.
Ja bija kāda jubileja, tad, protams, man bija jānogaršo arī kas īpaši pagatavots. Lauku sētu saimnieki bija ļoti viesmīlīgi. Varbūt tāpēc, ka jutās vientuļāki un viņiem gribējās, lai pastniece pakavējas ilgāk un pastāsta jaunumus.
Pensijas dienās pensionāri cienāja ar kafiju, daži iedeva pienu vai kādu citu lauku gardumu. Cilvēki jutās apmierināti, ka viņu doto nenoraidīju.
Dzimšanas un vārdadienā cilvēki mani atcerējās ar ziediem un dāvaniņām. Tad bija tik silti ap sirdi, jo arī šie apsveikumi nāca no sirds. Nav nozīmes dāvanas dārgumam vai lielumam, galvenais — labie vēlējumi, jo vārds cilvēkam var pat spārnus dot un veldzēt dvēseli.
Tikai viens “nelabvēlis”
— Vai jums neuzbruka nikni suņi?
— Vienreiz ciematā liels suns mani tomēr “saņēma” aiz biksēm. Neliels zilums palika. Bija vēl jauns un nemācīts, muka no saimnieka un apmulsumā pieķērās man. Tā arī bija vienīgā reize. Citi suņi nebija dusmīgi un darbā netraucēja.
— Kā pieradāt pie gariem ceļa gabaliem?
— Ļoti grūti. Sākumā vakaros ļoti sāpēja kājas, gandrīz nevarēju paiet. Domāju, rīt pat iešu no darba projām, nevarēšu izturēt garo ceļu, lietu, sniegu, dubļus… Taču pēc atpūtas, rītā ceļoties, kājas kā jaunas. Un doma par pasta somas nolikšanu vairs ne prātā.
Rājiens par slinkumu
— Vai saņēmāt arī kādu rājienu?
— Vienreiz. Kādai iestādei neaiznesu vēstuli, domāju — aiznesīšu rīt. Viņi piezvana un jautā, kāpēc nav vēstules, kurai vakar vajadzējis būt? Tā es sava slinkuma dēļ dabūju rājienu. Ko lai dara, biju vainīga un nekad vairs tā nedarīju. Tas manā darbā arī bija pirmais un vienīgais rājiens.
— Kā atpūšaties, ja diena bijusi grūta?
— Ātrāk cenšos tikt mājās, klusumā.
Vasarā un rudenī dodos uz mežu sēņot un ogot. Brīvdienās, protams. Mežs man ļoti patīk. Šomēnes jau pāris spaiņu sēņu pielasīju.
Vakaros risinu krustvārdu mīklas un lasu žurnālus.
— Kāds ir jūsu dzīves mērķis?
— Izaudzināt labu dēlu. Ja viņam dzīvē veiksies, būs laba izglītība un profesija, arī es būšu laimīga.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Regīna Ušacka.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 4. novembris, Jēkabpils.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: “Latvijas pasta” darbiniece Sērenes pasta nodaļā.
ĢIMENE: šķīrusies, dēls Aigars mācīsies Aizkraukles novada ģimnāzijas 8. klasē.
VAĻASPRIEKS: sēņošana, ogošana, krustvārdu mīklu risināšana, darbs dārzā.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
