Tālē aizejošajā manā Kaķa gadā ir bijuši mirkļi, kas spilgti palikuši atmiņā. Atceros pavasarī ziedos grimstošos ķiršu kokus un ābeles. Rudenī — ābolu paklāju zem tām, pa kuru tik ļoti žēl bija iet. Redzu bumbieru lietu vasaras izskaņā un lapās ieslēpušos milzeni ķirbi, kura sulīgā mīkstuma pietika visai redakcijai. Kaut kur kabinetā starp aprakstītajām papīra lapām ziemošanas vietu radis jūlija karstums. Varbūt no tā mums tik silti pat decembrī?
Bet visbiežāk atceros sastaptos cilvēkus. Draugus, radus, svešiniekus. Darbā un sadzīvē iepazītus. Esmu apbrīnojusi māti, kura viena pratusi izaudzināt sešus dēlus. Priecājusies par jaunu pāri, kuri tomēr neizšķīrās tāpēc, ka viens gribēja braukt uz Īriju. Teikusi paldies vecam vīram, kurš spēja pārliecināt: gadi nav nasta, tas ir laiks, kas katram atvēlēts ne tikai ziedēšanai, bet arī augļu briedināšanai. Un, jo tu vecāks, jo bagātīgāku ražu vari dot. Jūsmojusi par sievieti, kura neļaujas depresijai, bet piesēžas klavierēm un spēlē jautru mūziku vai ņem līdzi suni un dodas uz mežu, kā viņa saka, pēc dzīvotgribas. Pateikusies draudzenei, kura rod laiku pasēdēt blakus, parunāt par dzīvi un palīdz rast līdzsvaru sevī. Un vēl — sāku cienīt kādu “kaķu tanti”, par kuru visi smejas. Viņa divreiz dienā jebkuros laika apstākļos atnāk pabarot sētas kaķus. Kā uzticīgi kavalieri viņi sēž un gaida, jo zina — ir cilvēks, kuram var uzticēties.
Šajā mirkļu un noskaņu mozaīkā ir lietas, kuras saviļņo vairāk, un tādas, kas tikai noplīvo garām, viegli skarot dvēseli. Tomēr šie mirkļi man nekad neļauj zaudēt ticību dzīvei. Novēlu arī jums tādus piedzīvot. It kā ikdienišķus un tomēr tik nozīmīgus, ka pietiek atkal vienam gadam.
