Par to, cik daudz Latvijas mežā ir tā saimnieku lāču, domas ir atšķirīgas. Vieni teic, ka viņu skaits ir nemainīgs, citi — ka pieaug. Neviena no valsts institūcijām uzskaiti neveic, tāpēc par objektīviem datiem esot grūti runāt — atzīst šīs jomas eksperti. Tiesa gan, Latvijas un kaimiņvalstu pierobežā šie zvēri esot redzēti aizvien biežāk.
Vislielāko skaitu ķepaiņu, kuri mīt Latvijā, nosauc Zemkopības ministrijas Meža departamenta meža resursu un medību nodaļas vecākais referents Jānis Bārs — viņu esot ap 30. Viņš prognozē, ka lāču daudzums tikai pieaugs. Jau tagad biškopji arvien biežāk vaimanā par izpostītām dravām, kas ir viens no apliecinājumiem, ka lāču populācija vēršas plašumā. Viņam iebilst Valsts meža dienests (tas gan uzskaita tikai medījamos zvērus, bet ķepaiņi kā īpaši aizsargājami dzīvnieki neietilpst šajā kategorijā): skaitlis 30 esot pārspīlēts. Arī Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis rausta plecus: par tik lielu lāču daudzumu viņš neesot dzirdējis. Viņš atsaucas uz zoologa Jāņa Ozoliņa teikto, ka šo dzīvnieku Latvijā varētu būt 10—15. Iespējams, iespaids par ievērojamāku skaitu rodas informācijas aprites dēļ: viens “tviterī” ieliek, ka redzējis zvēru, cits arī ieraksta savus vērojumus, un rodas iespaids, ka lāču ir daudz. Lai gan, iespējams, tas bijis viens un tas pats dzīvnieks, kas spēj pieveikt milzīgus attālumus, jo vienā vietā ilgi neuzturas. Arī Jānis Ozoliņš uzsver, ka uzskaite nenotiek, bet ir vien tāda gadījumu fiksēšana. Arī uz mednieku pausto nevarot paļauties, viņi bieži informāciju neizpaužot. Tomēr arī viņam neesot zināms, ka lāči Latvijā vairotos, kas ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kurš nosaka populācijas pieaugumu konkrētajā teritorijā. Līdz šim lielākoties ir redzētas lācenes ar jau lielākiem bērniem, kas paši var pārvarēt prāvākus ceļa gabalus. Viņas parasti mēdzot doties projām no riesta vietām labi patālu, jo tēviņi tajā laikā ir ļoti agresīvi, var uzbrukt mazuļiem.
