Agrā sestdienas rītā makšķernieku un mednieku biedrības “Sērene” vīri pulcējās uz kolektīvo medību atklāšanu. Pēc stiprā vēja iepriekšējā dienā rīts bija atausis dzestrs un saulains, solot veiksmīgas medības. Sēreniešiem pievienojās arī vairāki viesmednieki no Norvēģijas un Dānijas.
Dzirkstī joki
Pulcējoties pie mednieku mājas, vīri dzīvi pārsprieda medību veiksmes un neveiksmes, dzirkstīja joki. Viens no medniekiem stāstīja par kādu medību inspektoru, kurš pēc pirmā masta pārbaudījis mednieku ieročus un dokumentus un teicis, ka viss esot kārtībā, ja vien ne pusizdzertā degvīna pudele, kuru viņš esot pamanījis kādas automašīnas salonā. Mednieks tūlīt atbildējis, ka tā tiešām esot nopietna problēma, jo, kad visi gājuši stāties mastā, pudele esot bijusi pilna…
Vīri pārsprieda arī šaušanas treniņu norisi un sirsnīgi sveica tos medniekus, kuriem bija vislabākie rezultāti. Vidējais sēreniešu rezultāts šaušanā pa skrejošas mežacūkas mērķi bija 57 punkti no 100 iespējamajiem, un tas ir labs rādītājs.
Kā jau medībās ar dzinējiem klājas, mednieki stājās ierindā, lai uzklausītu medību vadītāja Jura Čipāna teikto par medību organizāciju, medījamajiem dzīvniekiem un, protams, atgādinājumus ievērot drošību. Klāt arī izloze, lai zinātu, kuram medniekam kāds numurs mastā ticis.
Viens pats nošauj četrus
Neilgs pārbrauciens “Božukova” mastam netālu no Mentas dzelzceļa stacijas, un mednieki viens pēc otra kāpa nelielos numurētos tornīšos. Pēkšņi atskanēja tāls šāviens. Parasti tas liecina par trāpīgu raidījumu. Vēl pēc mirkļa atskanēja vairāki šāvieni. Varbūt arī tie trāpījuši kādam zvēram.
Tajā mirklī atskanēja tālas dzinēju balsis. Tās pamazām kļuva arvien skaļākas, līdz starp priežu stumbriem pavīdēja suņi, tērpti tādās pašās košās vestītēs kā medniekiem. Dzinēji iznāca no masta un kopā ar medniekiem devās uz pulcēšanās vietu. Visiem interesēja, kuram medību dieviete Diāna šoreiz izrādījusi labvēlību.
Veiksminieks izrādījās pats medību vadītājs Juris Čipāns. Viņš bija uzkāpis medību tornī izcirtumā. Tikko paspējis dot komandu dzinējiem sākt dzīšanu, kā biezajā zālē pamanījis vilka muguru. Izšāvis, taču nav trāpījis. Tālāk gan viss noticis “kā pasakā”.
— Tiklīdz biju izšāvis pa vilku, no biezās bērzu jaunaudzītes izskrēja briežu govs un divi bullēni, — saka Čipāna kungs. — Izšāvu pa govi, un viņa nokrita. Vēl pēc mirkļa iznāca liela aļņu govs, tad vēl viena, kuru nomedīju, un divi teļi. Arī viņus nošāvu. Viss notika tik ātri, ka spēju tik pārlādēt ieroci.
Neticams piedzīvojums gadījies vienam no viesmedniekiem — gados jaunam norvēģu puisim. Tūlīt pēc pirmajiem šāvieniem viņam teju vai virsū uzskrējuši trīs vilki. Bijis tik pārsteigts par negaidīto tikšanos, ka nav paspējis izšaut. Vilki viņam garām paskrējuši piecpadsmit — divdesmit metru attālumā.
Veicas jaunajiem
Kad dzīvnieki bija iekrauti automašīnā, sekoja neliels atelpas brīdis un siltas pusdienas saules pielietā izcirtumā, un medības varēja turpināties. Šoreiz dzina “Gāzuma” mastu. Pieredzējušie mednieki teica, ka mastam tāds neparasts nosaukums dots tālab, ka tajā ir lielas vējgāzes, caur kurām grūti izspraukties. Vēlāk to apliecināja arī dzinēji, rādot mobilajos tālruņos uzņemtās fotogrāfijas.
Šoreiz man bija lemts stāvēt biezas priežu jaunaudzītes malā. Tā nesen atēnota, un sūnās samesti nozāģētie kociņi. Klusībā priecājos — gadījumā, ja zvērs nāks, viņu dzirdēšu pa lielu gabalu. Lēnām ritēja sekundes un minūtes. Atskanēja pāris šāvienu, un medības bija beigušās. Šoreiz savu pirmo alni nomedīja jaunais mednieks Oskars Daubers. Paveicies bija arī Jevgēnijam Avdejevam. Arī viņam viens alnis.
Citas tradīcijas
Vakarā, apstrādājot guvumu, mednieki no Norvēģijas stātīja par spilgtajiem iespaidiem, medījot Latvijā. Paražas te, Latvijā, atšķiras no tām, kā medī tālu ziemeļos, aiz Polārā loka.
— Šī ir jau otrā reize, kad braucu medīt uz Sēreni. Medības te ir citādākas, nekā tās notiek daudzās citās Eiropas valstīs, piemēram, Polijā, Ungārijā, — teica vecākais no medniekiem Terje Hansens, kurš dzīvo Andorjas salā. — Esmu medījis arī Igaunijā, Zviedrijā, Čehijā. Protams, medīju arī mājās — Norvēģijā. Katrā zemē medības norit citādi. Piemēram, tajā Norvēģijas daļā, kurā es dzīvoju, medī tikai aļņus. Nav iespēju medīt mežacūkas, stirnas, citus mazos dzīvniekus. Tāpēc arī braucu viesmedībās. Turklāt te, Latvijā, medībās valda īpaša atmosfēra. Var piedalīties visās medību norisēs, nevis tikai izšaut gida uzraudzībā, kā tas ir daudzās citās valstīs. Te ir ļoti jauki un viesmīlīgi ļaudis, īpaši mednieki. Latvijā pavisam esmu bijis jau četras reizes. Noteikti braukšu arī nākamajā rudenī.
Norvēģijā, medījot aļņus, tāpat izmanto suņus un dzinējus. Taču šauj tikai pa stāvošu vai lēni ejošu dzīvnieku — to nosaka likums. Ja dzīvnieks pēc šāviena nekrīt un aiziet, medības pārtrauc un sāk meklēšanu. Ja dzīvnieku neatrod, tajā dienā medības vairs neturpina un meklēšanu turpina nākamajā dienā. Ja arī tā ir neveiksmīga, piesaista profesionālus medniekus. Par ievainotu un neatrastu dzīvnieku draud bargs sods.
Braucot medīt Latvijā, ir iespēja medīt dažādus dzīvniekus, gūt citādu pieredzi. To mācu arī jaunajiem medniekiem, kuri brauc kopā ar mani.
Pats medīju jau 15 gadu. Esmu pirmais no mūsu dzimtas, kurš pievērsies šai nodarbei. Mūsu dzimtā ir fermeri un zvejnieki, taču man interesēja izmēģināt arī ko citu. Lai kļūtu par mednieku, vienu mēnesi jāmācās kursos, tad jākārto teorētiskais eksāmens. Turklāt katru gadu jākārto eksāmens arī šaušanā. ◆
