Sabiedrības izpratne par to, kas ir pēcdzemdību depresija un kā tas ir, joprojām ir ļoti minimāla, uzskata dūla un zīdīšanas konsultante Ilze Veske. Līdzcilvēkiem pēcdzemdību nomāktība ir jāuztver kā nopietns signāls būt gataviem palīdzēt sievietei ar sapratni un atbalstu.
Nekur nevar aizbēgt
Neinformētība par pēcdzemdību depresijas kaitējumu sievietes fiziskajai un psiholoģiskajai veselībai apgrūtina ārstēšanos un atlabšanu. Tādēļ sabiedrībai jāizprot jaunās māmiņas izjūtas šajā laikā.
“Pēcdzemdību periodā sievietei dzīve mainās. Parasti pēcdzemdību depresija pastiprina to depresijas izpausmi, kas bija aktuāla pirms bērna piedzimšanas. Kamēr sieviete strādā, gūst panākumus, viņa ikdienas steigā tam pārpeld pāri. Pēc dzemdībām tu nevari aizbēgt. Māte ir viena ar mazuli, par kuru jāatbild visu diennakti. Daudzām ir pēcdzemdību skumjas, nomākts garastāvoklis, jo ilgstoši uzkrājas emocionāls un fizisks nogurums. Skumjas īpaši izteiktas, ja sieviete nejūt atbalstu. Ja viņai ir labi iekšējie un ārējie resursi, galvenokārt tuvinieku atbalsts, pārstāt skumt viņa var pati. Ja tās ieilgst, skumjas var pāraugt depresijā,” skaidro dūla.
Atpazīt uzvedībā
Daudzas jaunās māmiņas ātri jūtas labi, jo bijušas spēcinošas dzemdības, ir bijis atbalsts un viņas sevi saudzējušas. Pēc dzemdībām viņas saka: tas bija baigais darbiņš, un ES to izdarīju! Viņām dzemdības devušas pārliecību, varēšanu. Ja sieviete sevi vairāk saudzē pēc dzemdībām, tad ir mazāks risks ieslīgt depresijā.
“Ir mīts, ka depresija sākas tūlīt pēc dzemdībām. Tas var būt arī pēc ilgāka laika, piemēram, pusgada, kad māmiņa ilgstoši nav gulējusi, ļoti reti ir paņemta pauze sev, piemēram, ieiet vannā, netraucēti paēst siltu maltīti, iziet no mājām bez bažām par bērnu,” saka I. Veske.
“Dzīve ar mazu bērnu ir normāla, ja ir dienas, kad māmiņai ir izdošanās sajūtas, bet jau nākamā diena var būt pilnīgi pretēja. Kamēr ir šie “jautrie kalniņi” un pēc grūtām dienām atkal nāk mierīgas, tikmēr tas ir normāli. Ja ilgstoši, dienu pēc dienas, sieviete vairs nevar atrast, par ko priecāties, būt apmierināta un pateikt — jā, man izdevās, manai rīcībai ir kāds rezultāts, tas ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Tā ir viena no depresijas pazīmēm. Kad zūd prieks un sieviete gaida nākamo dienu ar sajūtu: es zinu — man nesanāks. Ir vēl grūtāk, ja izsapņotā dzīve ar mazuli krasi atšķiras no realitātes. Kad neizdodas izpildīt visas prasības un vēlamais scenārijs nesanāk, sieviete krīt iekšējos pārdzīvojumos — es neesmu laba mamma,” pēcdzemdību laika situācijas apraksta dūla.
Bieži depresijas pavadonis ir absolūts nogurums un bezspēks rūpēm par sevi. Smagākā depresijas izpausmē var iestāties apātija.
Paaudzes
nesaprotas
Stāstos bieži sievietes piemin apstākli, ka viņas nav sapratušas vecākās radinieces, sakot: “Man nebija laika domāt, ka ir grūti. Tu te iztaisies par tādu nespējnieci, tu tikai esi izlaidusies.” Sievietes neatbalsta arī viņu dzīvesbiedri: “Tas tev jāspēj, tā ir sieviešu darīšana, pati gribēji bērnu.”
“Mūsdienu vecmāmiņas, kad kļuva par mātēm, lielākoties 56 dienas pēc dzemdībām gāja uz darbu fabrikās, bērnu atstājot silītēs. Man to ir grūti aptvert. Varbūt bija citi veidi, kā tolaik sievietes tika tam pāri. Runāja par citām lietām, par pēcdzemdību depresiju noteikti nē, lai gan arī tad pastāvēja cilvēka psihiskā veselība,” saka I. Veske un vērtē: “Kādreiz dzima daudz bērnu, bija ģimenes ar daudz bērniem, bet cilvēki dzīvoja saimēs, kas bija liels atbalsts. Mūsdienās ir tāds kā vienīgā bērna unikums — teju vienīgā sievietes iespēja būt mātei, pierādīt sevi, un ir liels sabiedrības spiediens, ka bērns — tā ir absolūta laime. Lielākoties māmiņa ar bērnu tiek izstumta no ierastās vides un ar visu jātiek galā vienai. Padomju laikā sievietes piedzīvoja slimnīcās skarbu pieredzi, viņām klājās grūti, bet tas nenozīmē, ka arī mūsdienās sievietēm nedrīkst būt grūti.”
Meklēt palīdzību
“Ļoti svarīgi ir prast klausīties, nesākot dot padomus un stāstot savu pieredzi. Nozīmīgi, ka sievietei līdzās ir cilvēks, kurš saprot — jā, tev tiešām ir grūti, nevis — jā, tev šitā, bet tu zini, kā man bija? Tu dari nepareizi — tev jādara tā… Bieži sabiedrība neprot uzklausīt un pieņemt, ka tev drīkst būt grūti,” saka dūla un raksturo vēlamo atbalstu: “Drūmajā noskaņojumā vajag kādu, kas pasaka — jā, mazuļi neguļ naktī, viņi daudz ēd, bet izskatās, ka tu tiksi galā.”
“Visbiežāk saka — būs jau labi. Ja ir depresija, iekšējā sajūta bezspēcības gadījumā signalizē — tā nav un nebūs. Jāapzinās, ka tā nav sievietes apzināta izvēle — es būšu bēdīga. Tas nav viņas lēmums, ja viss nenotiek tā, kā bija plānots,” norāda speciāliste un skaidro: “Tas ir ķīmiskais process, viņa nevar pieņemt lēmumu, ka saņemsies un priecāsies. Ķīmiskie procesi smadzenēs reaģē pretēji, un tur neko nevar padarīt.” Svarīgi depresijas gadījumā būtu meklēt speciālistu palīdzību: psihologu, psihoterapeitu vai pat psihiatru. “Psihiatrs sabiedrībai saistās ar iekļūšanu uzskaitē. Īpaši depresijā sievietes uztver to daudz saasinātāk, tādēļ arī neprasa palīdzību. Smagā depresijā ar antidepresantiem tomēr palīdzība tiks nodrošināta, lai varētu normāli funkcionēt. Tā nav padošanās, bet tā ir liela drosme parūpēties par sevi, lai varētu rūpēties par mazuli,” viņa uzsver.
Pajautāt par pašsajūtu
“Eiropā vidējais bērnu skaits ģimenē ir 1,7. Gribam, lai dzemdē vairāk bērnu, bet kādi sievietēm ir resursi, atbalsts, lai to izdarītu — lai viņas nepaliktu vienas pašas grūtībās? Latvijā ir liela jaundzimušo un bērnu mirstība. Ir jāskatās kopumā, kāda ir sieviešu emocionālā un fiziskā veselība,” spriež I. Veske, kura ar domubiedriem vada pirmsdzemdību kursus un kā zīdīšanas konsultante sniedz pēcdzemdību aprūpi.
Kursos uzsver, ka ir jābūt emocionālajai piesaistei, jārūpējas par zīdaini, jābaro, jānodrošina citas vajadzības. I. Veske spriež, ka par dzemdību un pēcdzemdību periodu jāstāsta pēc iespējas tuvāk reālajai dzīvei, arī par depresijas riskiem. “Vieni apstiprina — jā, tā mums bija, bet tie, kuriem bērnu vēl nav, stāstus uztver kā dzīvi uz Marsa,” stāsta dūla.
Pēcdzemdību aprūpei jābūt ne vien kursu programmā, bet arī jāeksistē reālajā dzīvē. Ir sievietes, kuras gatavojas laikus dzemdībām, zīdīšanai, tomēr viņām ir sajūta, ka neizdodas, bet nelūdz atbalstu. Daļa nonāk pie savām sajūtām, kad sāk risināt zīdīšanas problēmas. Pēcdzemdību aprūpes laikā svarīgi apskatīt ne tikai mazuli, bet arī apraudzīt mammu. Sarunās top skaidrs, ka vainojama nedrošība, nepārliecinātība un bailes — novērojusi I. Veske. Viņa norāda, ka pēc dzemdībām speciālisti visbiežāk jautā tikai to, kā jūtas mazulis un kā viņa par to rūpējas. Bet par mammu nepainteresējas — kāda viņai veselība, pašsajūta, vai ir gulējusi, vai nav kādu sūdzību? “Sievietei rūpes par savu veselību bieži saistās ar mītiem: man teica, ka tikai sestajā pēcdzemdību nedēļā jāapmeklē ārsts. Viņa agrāk to neapmeklē. Tas tādēļ, ka bieži sieviete neuzticas saviem ķermeņa signāliem,” teic speciāliste.
Respektēt atlabšanu
“Senajiem latviešiem ir šis jaukais termins attiecībā par jauno māmiņu — nedēļniece. Manā izpratnē tās ir divas nedēļas — ap gultu, divas nedēļas — pa māju, divas nedēļas — ap māju. Ķermenis un sievietes prāts saprot pārmaiņas: mazulis piedzimis, tagad atkal esi sieviete,” uzskatu pauž I. Veske, piebilstot, ka sešas nedēļas ir laiks, kad sieviete pēc dzemdībām atgūstas fiziskā un emocionālā līmenī. Šis fakts būtu jāņem vērā gan pašai sievietei, gan apkārtējiem tas jāsaprot. ◆
