Ja cilvēks nolēmis iegādāties kādu dzīvnieciņu, viņš noteikti ņems kaķi vai suni. Bet Aleksandra Grušina mājās čum un mudž eksotiskie kukaiņi un zirnekļi.
Ja cilvēks nolēmis iegādāties kādu dzīvnieciņu, viņš noteikti ņems kaķi vai suni. Bet Aleksandra Grušina mājās čum un mudž eksotiskie kukaiņi un zirnekļi. Līdz 29. oktobrim viņus var apskatīt Dabas muzejā Rīgā.
Kolekcionāra Aleksandra Grušina eksotiskie kukaiņi Dabas muzejā apskatāmi jau piekto reizi. Šoreiz — ap 30 posmkāju, kuru dzimtene ir Dienvidāzija, Āfrika un Dienvidamerika. Tā ir visdaudzskaitlīgākā dzīvnieku grupa pasaulē. Pie tās pieder kukaiņi, zirnekļveidīgie daudzkāji un vēžveidīgie. Pasaulē zināms ap 100 miljonu posmkāju sugu, tā ka izstādē redzamie ir kā piliens jūrā, taču arī tie spēj ieintriģēt. Interesenti iepatikušos kukaiņus var arī nopirkt.
Veiksmīgi maskējas
Interesanti kukaiņus pavērot. Daži tik ļoti atgādina koka zariņus, ka grūti saprast, kas ir kas. Taču viņus nodod kustības. Pie kāda no stikla būriem apmeklētāji uzkavējas ilgāk. Uz būra uzzīmēts aplis ar bultiņu, norādot, kur zarkukaini meklēt, bet neko nevar ieraudzīt. Nepacietīgākie vērotāji nospriež, ka kukainis veiksmīgi noslēpies, un dodas pie citiem būriem, bet pacietīgākie pēc vairāku minūšu gaidīšanas beidzot var skaļi saukt: “Redz, kur viņš ir!”. Izrādās, zarkukainim ir zaļas lapas forma, un tepat acupriekšā viņš visu laiku bijis.
Gan šņācoši, gan lidojoši
Izstādē apskatāmi arī prusaki, bet ne jau tie, kas mīt mūsu virtuvēs. Viņi ir dažāda lieluma — no pavisam sīciņiem līdz 5 — 6 centimetrus lieliem. — Nu jā, Amerikā jau viss lielāks, — tā Amerikas prusakus vērtē kāda skatītāja. Viņi patiesi krietni brangāki par mums zināmajiem. Taču Madagaskaras prusaki visus pārspēj ne tikai ar lielumu, bet arī ar šņākšanu. To gan viņi darot tikai tad, kad esot nokaitināti. Savukārt zaļie lidojošie prusaki mierīgi dus būrī, acīmredzot nosprieduši, ka lidot nav jēgas, jo tik un tā tālāk par stikla trauku netikt.
Savulaik Ohaijo štatā ASV atrastas 300 miljonu gadu veca prusaka fosīlijas. Pēc tām secināts, ka senā pagātnē dzīvojuši apmēram 9 centimetrus lieli prusaki. Latvijā mīt piecu sugu prusaki, trīs no sugām — mežā. Dzīvokļos “saimnieko” melnie un rudie prusaki, kuri ir ļoti vaislīgi un ātraudzīgi.
Dažviet pasaulē prusakus izmanto izklaidei — rīko viņu skriešanās sacīkstes. Dzirdēts, ka tādi mēģinājumi bijuši arī pie mums.
Mīlas dziesma
Daudziem zināms Aspazijas dzejolis “Circenīša Ziemassvētki”, bet to, kāds patiesībā ir aizkrāsnes dziesminieks, droši vien redzējis retais. Izrādās, Latvijā viņu ir diezgan maz, bet pasaulē sastopams apmēram 2000 sugu, visvairāk — subtropu un tropu zemēs. Vairāku sugu circeņi vērojami arī izstādē. Pēkšņi no viena būra atskan čirkstēšana, iespējams, tā ir circenīšu mīlas dziesma, jo divi sakļāvuši kopā “antenas” un griežas kā dejā.
Kā mazas čūskiņas būros saritinājušies daudzkāji. Grūti uzminēt, cik tādiem kāju — varbūt 100, varbūt mazāk vai vairāk.
Izstādē ir arī skorpioni, kuri nebūt neizskatās agresīvi, un zirnekļi, kuri, salīdzinot ar mums zināmajiem, ir īsti milzeņi. Kukaiņi un zirnekļi var patikt vai nepatikt, bet ar viņiem jāsamierinās, jo mēs visi esam planētas Zemes iemītnieki.
***
Interesanti.
Kāds Kalifornijas universitātes students radījis robotu, kuru vada prusaks. Mazais seškājainais nešķīstenis sēž uz vadības “tiltiņa” un stūrē nelielo braucošo robotiņu.
Kā tas viss notiek? Vienkārši prusaks sēž uz kursorbumbas, kura darbojas līdzīgi kā datorpele. Ja prusaks skrien uz priekšu, bumbiņa sāk griezties un nodod signālu attiecīgajiem motoriņiem, kas dzen pašu robotu. Tāpat ar citiem virzieniem. Lai kurā virzienā prusaks sāktu skriet, tajā virzienā arī kustēsies robots.
Kas tad liek prusakam skriet? Gaisma. Prusaks izvairās no gaismas. Viņam priekšā ir vairākas lampiņas, kuras ir pieslēgtas katra savam šķēršļu sensoram. Ja šķērslis nonāk kāda sensora zonā, iedegas lampiņa. Prusaks sāk mukt no gaismas, un rezultātā robots apbrauc šķērsli. No interneta
