Šampanieša korķiem šaujot un glāzēm šķindot, Valsts prezidentes un premjera runu gadumijā daudzi varbūt nemaz nedzirdēja.
Šampanieša korķiem šaujot un glāzēm šķindot, Valsts prezidentes un premjera runu gadumijā daudzi varbūt nemaz nedzirdēja. Neko daudz neesat zaudējuši. Prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas izvēlētais motīvs, ka ikviens pats ir savas laimes kalējs, apnicis un nodeldēts. Arī vēlamo darbu saraksta veidošana atgādina skolēna nodomu sacerējumu gadu pirms izlaiduma, lai vēlāk varētu salīdzināt, kas izdarīts.
Oriģinālāks šoreiz bija Ministru prezidents Einars Repše, aicinādams visus turēties pie zemes un atgriezties laukos — “prom no lielajām pilsētām, no sastrēgumiem ielās un no pārblīvētiem mikrorajoniem”. Visumā utopisks aicinājums, kad lielākā tiesa labākās zemes jau nopirkta. Pēc nekustamā īpašuma firmu datiem, zeme gar Daugavu jau nopirkta no Rīgas līdz Jēkabpilij un tālāk. Pat pie Rāznas ezera Latgalē vairs nav neviena brīva pleķīša, arī pats premjers tur vairākus hektārus nopircis. Un ko gan te līdz Repšes dziļdomīgā aksioma, ka “zemi, to nevar radīt no jauna. Cik nu tās ir, tik ir”?
Daudzi varbūt arī dotos uz laukiem, ja vien būtu nauda, par ko nopirkt māju un zemi, un kaut niecīgas cerības tuvumā dabūt darbu. “Lai katram latvietim būtu savas mājas” — cik skaisti skan! Bet nebūs jau, lai cik ļoti gribētu. Zinot, ka divas trešdaļas valsts iedzīvotāju nepieder pat vidusslānim un saņem algu, kuras pietiek vienīgi ikdienas iztikšanai, vēlējums katram savu zemi un māju ir, maigi sakot, naivs.
“Moderns darbs, izmantojot modernas tehnoloģijas, lauku mierā un klusumā, kur bērni skraida pa piemājas pļavām, — tādu es redzu Latvijas nākotni,” saka premjers. Arī tas Latvijai ir kaut kas no zinātniskās fantastikas. Diemžēl. Vismaz nākamos divdesmit gadus.
Divas reizes savā apsveikuma runā Einars Repše atkārto: “mums ir vajadzīgi mantinieki”. Nenoliedzami — vajadzīgi, tikai kā lai pie viņiem tiek, ja nākamie vecāki bērnus radīt nesteidzas? Vispirms jāiegūst izglītība, jādabū darbs, laba alga, vieta, kur dzīvot, un tad var sākt domāt. Tā gan spriež tikai tie, kuri izjūt atbildību par mazo cilvēciņu, ko grasās laist pasaulē.
Bet varbūt svētkos vajag tieši šādus nereālus vēlējumus, kuri līdzinās nepiepildāmam sapnim? Salūta mirdzumā tas uzplaiksnīs un izgaisīs, it kā nekad nebūtu bijis, jo bijis tikai nomoda sapnis. Varbūt.
