Mācītājs Aigists Pinka par sevi teicis: baznīcā, pat ar mietu dzīts, kāju nesperšu! Dotais solījums nepiepildījās. Saruna par to, kā krīze maina dzīvi. Labs piemērs ir lipīgs, viņš saka.
— Kā Dievs ienāca jūsu dzīvē?
— Sadomāju precēties, un kādā no sarunām ar vedējpāri par kāzām vedējmāte teica: “Zini, Aigist, būtu ļoti skaisti, ja kāzas būtu baznīcā.” Tajā brīdī biju piemirsis kādu zīmīgu notikumu Dobelē. Toreiz ar topošo sievu kavējām laiku līdz autobusam, un viņa ierosināja ieiet baznīcā, kas bija vaļā. Atbildēju, ka baznīcā mani ar mietu neviens neiedzīs. Draudzene iegāja, es paliku ārā, priecādamies, jo domāju, ka baznīcā iet vien veci cilvēki. Es uzvedos kā tipisks cilvēks, kurš baznīcā neiet, bet visu par to zina. Runājot par kāzām, biju piemirsis savu solījumu. Nodomāju — ja jau dievnamā precēties ir foršāk, tad labi, precamies tur! No kaimiņienes sadabūju mācītāja numuru un zvanīju: ir “štelle”, augustā laulāties gribu. Viņš aicināja jau sestdien atbraukt visu izrunāt, bet man piektdien darbā starpvalstu “tusiņš” uz prāmja “Tallin Helsinki”. Helsinkos biju, bet tikai prāmī, jo neizkāpu, nebija spēka. Kā pietauvojāmies Latvijā, braucu pie mācītāja. Toreiz šķita, ka neviens nevar pateikt, ka esmu dzēris, tagad man skaidrs, ka “peregars” bija tāds, ka elpa sitās ciet, bet mācītājs bija tik delikāts, ka neaizrādīja, pa durvīm neizdzina. Promejot jautāja, vai atbraukšu vēl pēc divām nedēļām. Atbraukšu! Un tā sākās regulāras tikšanās ar mācītāju.
— Braucāt uz parastu sarunu?
— Domāju, tā bija improvizēta iesvētes mācība. Pilsētās, iespējams, to nevarētu atļauties — daudz cilvēku, un grafiks ar tēmām, kas jāizrunā, jautājumiem atvēlētas vien dažas minūtes, bet mazajās draudzēs ir citādi — varam runāt vairāk par to, kas cilvēkus interesē, jo mācītājs ir mazāk noslogots. Tā var daudz efektīvāk izstāstīt par ticību. Toreiz man bija tikai viena doma — apprecēties, mācītājam — cita. Viņš mani nokristīja nedēļu pirms laulībām. Arī tas bija viltīgs gājiens — viņš pagarināja manu būšanu baznīcā. Ir gadījumi, ka cilvēki pēc kāzām pazūd un savu kāju dievnamā vairs nesper. Es paliku. Pasaulē nav neviena neticīga cilvēka, bet jautājums ir tāds — kas ir tavs faktiskais dievs? Vienam dievs ir nauda. Viņš uz to paļaujas, jo tā dod brīvību, spēku, varu, slavu. Citam dievs ir slava vai vara. Jautājums — kam es veltu savu laiku?
— Kas bija jūsu dievs tajā laikā?
— “Dienā” pirms vairākiem gadiem bija anekdote. Piketā stāv vīrs ar plakātu, kur rakstīts: “Man viss vienalga.” Karikatūrā bija lietoti spēcīgāki vārdi. Reportiere netic, pieiet klāt un secina, ka vīrietis piedzēries, bet viņa jautā: “Vai jums tiešām viss vienalga?” “Jā!” “Nauda?” “Vienalga!” “Vara?” “Vienalga!” “Sievietes?” “Man vienalga visas sievietes.” “Alkohols?” “Nē, tas man nav vienalga.” “Bet kāpēc tad jums ir rakstīts — viss vienalga?” “Man ir vienalga, kas tur rakstīts.” Lūk, ar mani bija līdzīgi. Alkohols bija mans īstais un reālais dievs.
— Kā izdevās to gāzt no troņa?
— Tas ir grūti. Cilvēka daba ir vāja. Augustīns labi par to ir teicis. Tā būtība ir apmēram šāda: Dievs, lūdzu, atbrīvo mani no tā un tā, bet tikai ne tagad, vēlāk. Ir brīdis, kad tu saproti, vairs nevar tā turpināties, bet neesi gatavs tagad un tūlīt no tā atteikties, un problēma kļūst tikai lielāka. Lūzums dzīvē notika, kad policisti apturēja automašīnu, kuru vadīju dzērumā. Traģiski, bet toreiz nedomāju par sekām — nekas jau nenotiks! Bet aizturēšana bija mans labākais dzīves notikums. Ja tas nenotiktu, koka zārks pienāktu drīzāk, nekā paredzēts. Cilvēkiem ar atkarībām cita ceļa nav. Vecīt, ja tev ir krīze, tā ir iespēja. Tu vari to izmantot, vari arī neizmantot, tā ir tava darīšana.
— Kauns un negods tā tikt aizturētam.
— Pasaules gals! Biju tik ļoti satriekts, ka sešas dienas izslēdzu telefonu. No rīta pieceļos — gaišs, rīts vai vakars? Telefonu negribējās slēgt iekšā — nāks īsziņas, bet tajā bija vienīgais laikrādis. Slīcināju bēdas. Pat neatceros, kā, bet mana dārgā pie manis tika un teica — pietiek, jābrauc ārstēties! Ja jums vajag, lai es braucu, tad aizbraukšu. Sagrabināju diviem aliņiem un braucu ārstēties, izgāju Minesotas programmu. Tur paģirains arī ierados.
— Vai ar tādu attieksmi projām neraidīja?
— Ja cilvēku izmetīs, visdrīzāk, viņš nekad vairs neatnāks. Tāpat arī ar kristībām — nekad nevienu nedzenu prom, vienalga, kāda situācija, pieņemu visus. Arī mani pieņēma. Minesotas programma ilga 28 dienas, bija jādzīvo uz vietas. Visgrūtāk ir, kad programma beidzas, jāsastopas ar reālo dzīvi. Iespējams, man paveicās, bija jau ģimene, priekšnosacījums, lai nedzertu. Ir sausā un skaidrā dzeršana. Sausā nozīmē — nedrīkst dzert! Skaidrā dzeršana — drīkst, bet es negribu! Vārds “nedrīkst” uzliek slogu. Es personiski negribu, jo labi zinu, kas pēc tam būs — drīzāk jau nekā nebūs. Tā es vairs negribu dzīvot. Tukšums, ko jūt katrs cilvēks, ir bezgalīgs, jo tā ir Dieva daļa, kas ir katrā, un tā ir bezgalīga. To var aizpildīt tikai Dievs. Ne alkohols.
Es joprojām ik pa laikam braucu uz šīm sanāksmēm. Tas darbojas līdzīgi kā kristietībā — atceries, ka esi grēcinieks. Cilvēks, kurš par to nedomā, sāk kļūdīties vairāk.
— Vai varat palīdzēt citiem cilvēkiem ar šādām problēmām, jo zināt, ko teikt?
— Mans uzdevums nav visus alkoholiķus vest pie prāta. Nevaru viņu piespiest mainīties. Uz šiem cilvēkiem skatos mierīgi, tāpat kā uz citām novirzēm, ko viņi dara. Ja cilvēks zog, varam par to parunāt, bet nedraudēšu ar elles ugunīm. Cilvēks jau tagad ir ugunīs, jo vakarā nav miera, domā — kā ciparus salikt tā, lai VID nepiesienas, vai kā noslēpt nodarījumu. Ja viņš grib, var savu dzīvi mainīt, viss viņa rokās.
— Vai šajā cīņā ar atkarībām arī Dievam ir nozīme?
— Minesotas programmā ir 12 likumi. Tajos ir ielikta kristietība, lai gan vārds “Dievs” tajos nav minēts. Viens no pirmajiem likumiem ir — es atzīstu savu bezspēcību alkohola priekšā un to, ka man var palīdzēt tikai par mani augstāks spēks. Ģeniāls pirmais bauslis. Vēl labāks nekā Mozum. Es negribu stāstīt par to, kas nostrādāja manā gadījumā, jo tās būs vieglas atraugas no tā, kas patiesībā ar mani notika. Ceļš no alkoholisma nav viegls.
— Tomēr tas ir liels pārbaudījums ģimenei. Cik daudz iespēju dot savam tuvākajam, kuram ir šī vājība?
— Šis jautājums būtu jāuzdod manai sievai. Ir vajadzīga liela drosme, lai savam tuvākajam pateiktu — brauc uz laukiem, sakārto galvu, kad būsi gatavs, brauc atpakaļ. Pēc lielās aizturēšanas, kā es to notikumu saucu, viņa man tā arī pateica. Šī doma man šķita superīga — varēšu dzert! Tomēr tajā ir ielikta liela gudrība. Ja jums ģimenē ir alkoholiķis, lūdzu, neauklējieties ar viņu! Dievs savu žēlastību, kura ir bezgalīga, ierobežo ar baušļiem. Tieši tāpat jādara arī mums. Labs treniņš ir bērni — ja sākumā tēvi sien kurpes saviem dēliem un meitām, tad pienāk laiks, kad viņi saka: pietiek, nu tev tas jādara pašam. Līdzīgi jārīkojas ar alkoholiķi — nesakop pēc viņa visu! Nav pareizi šāda cilvēka vietā zvanīt uz darbu un teikt — viņš ir slims, nebūs. Viņam jāļauj piedzīvot savas rīcības sekas — lai neaiziet uz darbu, lai atbild pats uz darba devēja telefonzvanu. Tikai tad, kad alkoholiķis piedzīvos savas darbības sekas, var cerēt uz pārmaiņām. Ir jāmet pie malas kautrība. Nav svarīgi, ko par mani domās kaimiņš. Daudz svarīgāk ir tas, ko par mani domā Dievs. Tad nebūs kauns mainīties.
— Svētdien ir Otrā advente. Uz kādām pārdomām aicinātu?
— Advente ir Jēzus gaidīšanas laiks, bet skaidrs, katrs gaida ko citu — kad palielinās algu, pensiju un tā tālāk. Ir dažādas gaidas, jo katram sava dzīve un savs skatpunkts, problēmas. Gribu apbēdināt. Dievs piedāvās pavisam ko citu, nevis to, ko tu gaidi. Vakar lasīju Mateja evaņģēlija 11. nodaļu: akli redz, tizlie staigā. Vai akls var redzēt? Tizls staigāt? Kā jūs to saprotat? Ko jūs gaidāt no Dieva? Kad sāksim ieklausīties Dieva balsī, sagaidīsim īsto adventi. ◆
Pieturzīmes
◆ Aigists Pinka.
◆ Dzimis 1979. gada 17. decembrī.
◆ Mācītājs Mazzalves un Ērberģes draudzē.
◆ Precējies, divi bērni.
