Neretas pagasta “Ulvānos” dzīvo kapu pārzines Aigas Mistres ģimene.
Neretas pagasta “Ulvānos” dzīvo kapu pārzines Aigas Mistres ģimene. Šīs mājas ir Aigas senču celtas, tāpēc, lai veco sētu atjaunotu, Aigas kundzei vajadzēja doties peļņā uz ārzemēm. Jaunā sieviete trīs rudeņus Norvēģijā vāca ābolus, un nu māja atgūst “jaunību”. Sadūšojas un brauc
Aiga Mistre pirms došanās uz ārzemēm (tas bija 2000. gadā) strādāja Neretas vidusskolā par dārznieci. Alga pēc nodokļu nomaksas nepārsniedza 100 latu. Viņas ģimenē bija sešgadīgais dēls Mārtiņš, kuru mātes prombūtnē audzināja vecmāmiņa Vilma. Toreiz Aiga bija atraitne. Nu Aigas kundzei ir jau otrs dēliņš Valters, kurš apmeklē “dārziņu”, bet Mārtiņš mācās Neretas vidusskolā.
Liktenīgi, ka laikā, kad naudas pietika vienīgi iztikai, Aigai piezvanīja klasesbiedrene un piedāvāja darbu Norvēģijā, kur dzīvoja viņas radi. Aigai tas bija pārsteigums. Tajā laikā no Neretas uz ārzemēm devās pavisam maz cilvēku, tāpēc viņa nedaudz šaubījās. Žēl bija atstāt dēliņu un māti. Tomēr trīs mēneši nav mūžība, un izredzes labi nopelnīt rosināja braukt. Uz Norvēģiju vēl devās četri neretieši un divi jelgavnieki.
Darbs bija septembrī, oktobrī, novembrī — laikā, kad Norvēģijas lielajos augļudārzos jānovāc un jāsagatavo pārdošanai āboli un bumbieri. Dārzi bija Leikangeres ciematiņā, kurā mīt ap 2000 iedzīvotāju.
Ar āboliem kā ar olām
Latvieši saņēma Oslo darba atļauju un varēja strādāt oficiāli. Augļus ar rokām bez cimdiem vajadzēja rūpīgi novākt no kokiem un pa 12 kilogramiem salikt kastēs.
— Mūs jau brīdināja, ka ar āboliem jāapietas kā ar olām. Darbalaiks bija no pulksten pusastoņiem līdz pusčetriem ar pusstundas pusdienlaiku, — stāsta Aigas kundze. — Pēc oficiālā darbalaika bija iespēja piepelnīties arī pie kāda saimnieka. Viņam bija ap 1000 ābeļu. Darba apstākļi bija labi. Ja telpās bija vēsi, tās apsildīja. Iebraucējiem maksāja tāpat kā vietējiem. Leikangeres ciematā es strādāju vēl divas sezonas. Man tur ļoti patika, jo darbs tomēr nebija īpaši grūts, un brīvdienās mēs varējām iepazīt Norvēģijas dabu un cilvēkus.
Aigas kundzei par norvēģiem palikušas vislabākās atmiņas, jo šajā bagātajā zemē pret viesstrādniekiem izturējās labvēlīgi. Viņai radusies pārliecība, ka bagātība cilvēkos rada labestību, tāpēc norvēģi cienījuši latviešus un citus iebraucējus, kuri labi strādājuši. Neretiete atzīst, ka skaistajā fjordu zemē viņa satikusi tikai labus un sirsnīgus cilvēkus.
Uzdāvina sev ceļojumu
Jaunā sieviete ar gandarījumu stāsta, ka pēc darba Norvēģijā viņai bija pietiekami naudas, lai savas dzimtas mājām nomainītu jumtu, ieliktu jaunus logus un izremontētu istabas. Mājā ierīkots arī ūdensvads.
— Neaizmirsu arī sevi. Laikā, kad ziedēja tulpes, uzdāvināju sev ceļojumu uz Holandi. Apmeklēt šo zemi bija mans sapnis. Toreiz es gaidīju otro dēliņu un priecājos, ka arī viņš kopā ar mani baudīja šo brīnišķīgo ziedošo tulpju burvību, — atceras Aigas kundze.
Savas ieceres Aiga Mistre piepildījusi. Tomēr, ja vēl kādreiz radīsies izdevība, viņa atkal brauks strādāt tieši uz Norvēģiju.
