Pirms vairākiem gadiem bargā, sniegotā ziemā, kad Somijā bija mīnus 30 grādu, Aizkraukles un Jēkabpils rajona iedzīvotāju grupas sastāvā devos uz šo valsti, lai savām acīm redzētu, cik lieliski tur darbojas liels koksnes pārstrādes kombināts. Šādus braucienus tajā laikā organizēja un apmaksāja Somijas un Zviedrijas firmas, kuras kopuzņēmumā “Baltic Pulp” bija Latvijas valsts partneres. Ar nodomu vai sagadīšanās dēļ milzīgā celulozes ieguves rūpnīca todien nestrādāja… Tāpēc celulozes ieguves procesu varējām izzināt vien teorētiski un pastaigājoties pa rūpnīcas teritoriju. Viss likās itin jauki, ne smaku, ne izmešu. Mūs pat aizveda līdz vietai, kur iztek koksnes pārstrādes procesā izmantotie un attīrītie ūdeņi. Tur neaizsalušā lāsmenī mudžēt mudžēja foreļu muguras. Vai tā patiesi bija īstā iztekas vieta, kas to lai tagad zina.
Toreiz domāju: nebūtu slikti, ja aizkraukliešiem netālu, Ozolsalā, būtu jaunas darba vietas. Tikai vēlāk, kad uzzinājām, ka ārzemnieki uz Latviju gatavojas vest novecojušu un citur demontētu celulozes ieguves iekārtu, ražošanas procesā izmantojot hloru, masu mediji sacēla brēku, un sabiedrības noskaņojums Latvijā krasi mainījās. Tagad lasu jaunāko ziņu: akciju sabiedrību “Baltic Pulp” sāk likvidēt. Atlaista tās valde un padome, iecelts likvidators. Tātad visus šos gadus, no 2000. gada, kad akciju sabiedrību nodibināja, tā ir “darbojusies”! Vairākiem desmitiem cilvēku ir bijis “darbs”, maksāta alga, tērēta nauda, kas valstij būtu noderējusi cita uzņēmuma attīstīšanai. Tagad likvidēšanas dēļ papildu slogs valsts budžetam it kā nedraud, tomēr process maksās 210 tūkstošu latu — šo summu proporcionāli sadalīs abi akcionāri: Latvijas valsts (33%) un Somijas uzņēmums “Oy Metsa-Botnia AB” (67%). Tātad Latvijai jāsamaksā 69 tūkstoši latu. Par ko ? Par to, ka šajos gandrīz desmit gados nekas nav noticis? Ka, vienas valdības atbalstīts, nākamajai valdībai projekts nav bijis pa prātam? Bet projekts bija grandiozs. Investējot 900 miljonu eiro jeb 630 miljonu latu, Ozolsalas rūpnīcā iegūtu 600 tūkstošu tonnu celulozes gadā. Taču Latvijas, Somijas un Zviedrijas kopuzņēmums dienas gaismu tā arī neieraudzīja. Tagad prātoju: kā būtu bijis, ja šo kombinātu tomēr uzbūvētu? Vai mēs par to tagad, krīzes laikā, priecātos vai arī justu līdzi simtiem bezdarbnieku ražošanas pārtraukšanas gadījumā? Vai esam ieguvēji vai zaudētāji? Esam tomēr nosargājuši savu dabu un Daugavu un varbūt arī paglābuši no ilūziju kraha tos, kuri šajā ražotnē darbu tā arī nedabūja. Bet varbūt tad mazāk latviešu būtu Īrijā un Anglijā? Kas tagad pateiks, kā būtu bijis labāk?
