Kad vaicāju skrīverietei Daigai Lejiņai, ar ko viņa nodarbojas, jaunā sieviete brīdi domā, kā noformulēt to, ko viņa dara.
Kad vaicāju skrīverietei Daigai Lejiņai, ar ko viņa nodarbojas, jaunā sieviete brīdi domā, kā noformulēt to, ko viņa dara. Viņas dienas režīms atšķiras no citu cilvēku dzīves, jo viņa neceļas septiņos no rīta, lai dotos uz darbu birojā un piecos pēcpusdienā neierodas mājās no darba. Taču darāmā viņai netrūkst. Un arī par mājsaimnieci viņu nosaukt nevar.
Lai gan viņa velta daudz laika ģimenei, tomēr Daigā vējo brīvības un mākslinieciskuma gars. Viņa dzīvo ar domu, kā padarīt savu dzīvi labāku un interesantāku, un lai ieguvēji no tā būtu arī apkārtējie cilvēki. Vislabāk viņas nodarbošanos varētu apzīmēt ar vārdu — brīvmāksliniece.
Esam ar Daigu pazīstamas jau vairākus gadus, tāpēc uzrunājam viena otru ar “tu”.
Kas tas ir — zootehniķe?
Daiga ir īstena Skrīveru patriote. Te viņa pavadījusi pusi sava mūža, te ir viņas ģimene, te arī aug Lejiņu trīs bērni, kaut gan patiesībā Daiga ir rīdziniece, kura pirmos dzīves gadus nodzīvojusi lielpilsētā. Diezgan neierasti pilsētas meitenei izvēlējās profesiju, kas saistīta ar lauksaimniecību.
— Pēc pamatskolas beigšanas tā īsti nezināju, ko darīt, bet mācīties kaut kur vajadzēja. Draudzene ieteica doties uz Saulaines tehnikumu. Vaicāju viņai, ko mēs tur darīsim? Viņa teica, ka mācīsimies par zootehniķēm. Es gan tolaik nezināju, kas ir zootehniķis, taču draudzene mierināja, ka šīs profesijas pārstāvji tikai sēž kabinetā un raksta papīrus. Tā es arī piekritu. Kad pabeidzu otro kursu, sapratu, ka noteikti nevēlos kļūt par zootehniķi, tāpēc pārgāju uz agronomijas nodaļu. Beidzot skolu, gan nevarēju atšķirt auzas no miežiem, taču to neviens nenojauta. Tehnikuma pasniedzēji mani mudināja stāties Lauksaimniecības akadēmijā. Viņi cerēja, ka nākotnē no manis varētu izskolot tehnikuma pasniedzēju, jo biju ļoti aktīva, pacietīga un mērķtiecīga.
Es patiešām iestājos Lauksaimniecības akadēmijā, taču iepazinos ar savu nākamo vīru un pārcēlos uz dzīvi Skrīveros. Atbilstoši profesijai sāku strādāt Skrīveru zinātnes centrā. Kolēģi, kā arī akadēmijas pasniedzēji mani visu laiku mudināja pabeigt studijas, bet viss tā arī palika.
Griķu vietā futbola laukums
Norunājam tikties Daugavas krastā, kur Daiga ģimenes īpašumā izveidojusi nelielu atpūtas vietu radiem un draugiem. Darba te netrūkst, tāpēc jaunā sieviete tur dodas gandrīz katru dienu.
— Pļauju zāli, veidoju sporta laukumus, kopju pludmali. Agrāk mēs ar vīru nodarbojāmies ar lauksaimniecību — audzējām galegas un griķu sēklu. Bijām vieni no pirmajiem Aizkraukles rajonā, kas ar to sāka nodarboties. Vīra vecāki ir Skrīveru zinātnes centra zinātnieki. Izmantojot viņu un savas zināšanas un pieredzi, nolēmām veidot paši savu saimniecību, taču te lejā — Daugavas krastā — ir ļoti sausa zeme. Ja divas nedēļas nelīst lietus, vagās jau ir “cepti” kartupeļi. Kamēr mūs atbalstīja minerālmēslu tirgotājs “Kemira”, kaut cik varēja strādāt, bet vēlāk šī nodarbe kļuva nerentabla.
Talka svētku dienā
Ģimenes īpašums ir Daugavas krastā, un šī ir viena no retajām vietām, kur skrīverieši var brīvi piekļūt upei — peldēties un atpūsties. Šīgada 1. maijā Daiga aicināja skrīveriešus uz Daugavmalas sakopšanas talku.
— Mums gribas, lai cilvēki varētu atpūsties tīrā un sakoptā vidē, tāpēc katru gadu kopjam krastmalu. Ik pēc neliela gabaliņa izveidoti atpūtas stūrīši, un mums nav iebildumu pret atpūtniekiem. Tikai ļoti gribētos, lai cilvēki ar mašīnām nebrauc līdz pašam krastam, bet atstāj tās ceļmalā, lai nepiemēslo apkārtni un lai nebrauc uz Daugavmalu mazgāt mašīnas.
Pirmajā gadā krastmalā rāvos viena pati. Nākamajā gadā palīgā nāca draudzenes, tad pievienojās vēl vairāki cilvēki, kuri brauc šurp atpūsties, līdz upmalas sakopšana izvērtās par domubiedru talku. Iepriekš šo pasākumu īpaši nereklamēju, bet šogad aicinājumu uz talku ievietoju pagasta avīzē, uzaicināju arī pašvaldības vadītāju un citus pagasta padomes darbiniekus. Sabrauca ap 30 cilvēku. Pagasta padome sarūpēja talciniekiem desiņas, un kopā paveicām derīgu un ievērojamu darbu.
Katru gadu par godu šim pasākumam zīmējam karogu, uz kura pēc tam visi talcinieki parakstās. Tā kā upmalas sakopšanas pirmā talka sakrita ar dienu, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, uz karoga pat uzzīmējām Eiropas Savienības simboliku. Nu jau talka šajā dienā kļuvusi par tradīciju.
Ieceri tomēr realizē
Ar Daigas gādību pagājušajā gadā ciematā, kuru skrīverieši vienkārši sauc par “Institūtu”, pašvaldība bērniem ierīkoja šūpoles, izdevās iegūt finansējumu arī sporta laukuma atjaunošanai.
— Vēl pavisam nesen “Institūtā”, kur dzīvo arī mana ģimene, bērniem nebija ne smilšu kastes, ne šūpoļu — tikai vecs sporta laukums. Bērni spēlējās pa krūmiem. Gāju lūgt palīdzību pašvaldībai, pat savācām iedzīvotāju parakstus, bet tur sākumā par mūsu ieceri tikai pasmaidīja. Lieldienās gan uzlika šūpoles, bet tas arī viss. Vēlāk Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš uzzināja, ka šādiem mērķiem var iegūt Bērnu un ģimenes lietu ministrijas un Aizkraukles rajona padomes finansējumu, tikai bērniem pašiem jāsagatavo projekts rotaļu laukuma iekārtošanai. Līdzfinansējumu piešķīra arī Skrīveru pagasta padome.
Kāpēc Daigai tas vajadzīgs? Vai viņai darba trūkst? Daiga atzīst, ka viņai gribas, lai ne tikai pašas, bet arī apkārtējo cilvēku dzīve kļūtu labāka, bet, ja pats neko nedarīsi, neviens cits tavā labā pirkstu nepakustinās. Viņai gribējās “Institūta” bērniem piedāvāt alternatīvu brīvā laika pavadīšanai, un tagad ir gandarījums par paveikto, bet Daigai vēlāk bija par to jāuzņemas arī atbildība.
— Tiklīdz atpūtas laukumā kaut kas notiek — šūpolēm saplīst stiprinājumi, tuvumā nomesti atkritumi, cilvēki nāk pie manis un saka, ka jāsavāc atkritumus vai kaut kas jāsalabo. Bet es taču necentos tikai sev, darīju to skrīveriešu labā, un tas nav mans privātīpašums, tāpēc būtu ļoti priecīga, ja cilvēki iemācītos paši pacelt nomestu papīru vai pudeli. Arī citās lietās skrīverieši varētu būt aktīvāki.
Vajag iedvesmu
Kas ir Daigas stiprā puse — ideju ģenerēšana vai pasākumu organizēšana?
— Esmu gan ideju radītāja, gan arī savu ieceru īstenotāja, taču tam vajadzīga iedvesma. Kad dziedāju korī, abas ar Indru Drukmani bijām ieceltas par “kultorgiem” un pašdarbnieku vakaros arvien izdomājām kaut ko interesantu. Taču, lai pasākumi atšķirtos viens no otra, vajadzīga bagāta izdoma. Labākās idejas parasti rodas, pasēžot ar domubiedriem.
Savukārt iedvesmu to īstenošanai var radīt pat ļoti sadzīviskas lietas. Piemēram, kādā aukstā vakarā ar draugiem bijām nosaluši un nolēmām iegriezties “Laimes lācī” sasildīties pie tējas tases. Kafejnīcā mūs apņēma siltums un mājīgums, un man prātā ienāca tautasdziesma “Silta, jauka istabiņa”. Tā radās doma rīkot kādu pasākumu, balstoties uz tautasdziesmām, tikai tās pārveidojot — “zagtas malkas kurināta”.
Daiga savā izdomā un pasākumu organizēšanā neaprobežojas ar kultūras nama pašdarbnieku vakariem vien. Kopā ar studiju biedriem viņa jau otro gadu piedalās neprofesionālo dziedātāju konkursā “Klusie ūdeņi”. Šogad atraktīvo meiteņu blice ar vairākās valodās dziedāto “Katjušu” uzaicinātas piedalīties Aizkraukles novada svētkos. Viņa piedalījusies arī konkursā “Dziesma manai paaudzei”, bet šodien, kad lasāt šo interviju, Daiga kopā ar Skrīveru kultūras nama sieviešu vokālo ansambli piedalās Aizkraukles rajona tautas mākslas svētkos.
Teorija bez prakses nulles vērtībā
Jau trešo gadu Daiga studē uzņēmējdarbību un projektu vadību Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolā, un tā ir lieliska iespēja salīdzināt gūto pieredzi, darbojoties biznesa vidē, ar skolā gūtajām teorētiskajām zināšanām. Daiga atzīst, ka teorija bez prakses un pieredzes pielīdzināma nullei.
— Kopā ar kādu uzņēmīgu domubiedru bijām nodibinājuši firmu un vēlējāmies atjaunot Skrīveru zinātnes centra bijušās kopmītnes — ierīkot tur viesnīcu. Uzrakstījām projektu Eiropas Savienības fondu līdzekļu piesaistei, projektu arī apstiprināja, taču mūsu ieceri neatbalstīja nevienā bankā. Lai varētu realizēt projektu, sākumā nauda bija jāiegulda pašiem, tikai tad Eiropas Savienība daļu summas atmaksātu. Diemžēl bez kredītiestāžu un atbalsta fonda līdzekļiem šo ieceri realizēt nespējām, tāpēc bijām spiesti no tās atteikties.
Vēl cerot, ka viss tomēr izdosies, iestājos augstskolā studēt uzņēmējdarbību, jo sapratu, ka man nereti pietrūkst zināšanu šajā jomā. Lai arī tagad biznesā aktīvi nedarbojos, iegūtās zināšanas noteikti noderēs, jo neesmu atmetusi cerību, ka tomēr varēšu darboties savā firmā, tikai citā nozarē. Es gribētu savu biznesu saistīt ar pasākumu organizēšanu un vadīšanu. Šajā jomā esmu guvusi pieredzi, un būtu arī vieta, kur to darīt. Arī mani studiju darbi lielākoties veltīti tieši šai tēmai.
Vairāk uzmanības jāvelta jauniešiem
Daiga nav rāma mājās tupētāja. Aicinot veidot kopīgu biznesu, viņas darījumu partneris viņu izvēlējies arī “dulluma”, aktivitātes un uzņēmības dēļ. Tāda viņa bijusi jau kopš bērnības. Viņa atzīst, ka spēj paveikt visu, tikai mašīnu nemāk salabot. Un lielākais izaicinājums viņai ir nicīgi novilkt — to jau nu gan tu nevarēsi izdarīt! Bet izdarīts ir daudz, taču gribas zināt, ko Daiga vēl gribētu paveikt pagastā, kurā nu viņa ieaugusi ar saknēm?
— Karstākā vēlēšanās, kura brīžiem man liekas utopiska, ir Skrīveros rīkot darba un atpūtas nometnes bērniem. Organizatoriskā puse mani neuztrauc, mani biedē visas tās stingrās prasības, kas saistītas ar bērnu ēdināšanu un izmitināšanu. Ja zinātu, kā to vienkāršāk atrisināt, šo ieceri noteikti gribētu realizēt.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Daiga Lejiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1967. gada
8. jūlijs, Rīga.
IZGLĪTĪBA: Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolā studē uzņēmējdarbību un projektu vadību.
NODARBOŠANĀS: brīvmāksliniece.
ĢIMENE: vīrs Arvis — SIA “Zāģu serviss” līdzīpašnieks, bērni — Evija, Dainis un Elvis mācās Skrīveru vidusskolā.
VAĻASPRIEKS: viss, kas saistīts ar pašdarbību, kā arī volejbols.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
