— Man sirds pilna, tāpēc zvanu. Reizēm man šķiet — mums jau Latvijas nemaz nav. Kā tad ir veikalos un iestādēs? Uzraksti angļu un nezin kādā valodā. Toreiz bija “magazini”, tagad — “šopi”. Uz precēm anotācijas latviešu valodā tik sīkā drukā, ka pat ar brillēm nav salasāmas. Mūsu māmuļas un vecmāmuļas taču nemāk citzemju mēlēs lasīt. Tad jau labāk krievu valodā — var saprast. Taču nevajag mums otru valodu. Nevajag arī no viena grāvja otrā krist. Esmu tikai par savu Latviju un savu valodu. Un tie, kas aizbraukuši uz citām zemēm naudu pelnīt un nodokļus svešām valstīm maksāt, lai padomā, ka arī te ir pensionāri un bērni, kuriem nauda ir vajadzīga.
Un kas tad ir tie, kas paliek? Muļķi? Nevienam taču nav salda dzīve, nerunāju par tiem, kas “augšā”. Un, ja nu visi latvji aizbrauks, vai būs, kur atgriezties?
Es tagad strādāju vienā no Latvijas tālākajiem nostūriem — Zilupē. Jā, te ir kā 80. gados. Veikalos pārdevējas apkalpo krieviski, bet cilvēki dzīvo un nemūk prom. Viņi te strādā Latvijas labā un maksā nodokļus.
Reizēm man pārmet, kad saku — būtu man vara, tad tos, kas aizbrauc ilgāk par trim mēnešiem, atpakaļ nelaistu. Lai atbrauc tikai kā tūrists vai ciemiņš.
Cenas mums kā Eiropā, bet algas? Tikai “augšgalam”. Naudiņas mums pietiek lielajām algām, mazajām — pietrūkst. Protams, to tik Latvijā var izdarīt — par sliktu darbu atbrīvot no amata un vēl kompensāciju izmaksāt vai arī tikt atpakaļ ērtā krēslā pie tā paša galda un portfeļa.
Man tomēr ir cerība — gan jau pārvarēsim arī šos laikus, un būs atkal tā, ka par padarīto saņemsim pienācīgu algu.
