vērtē Imants Kaziļuns, laikraksta “Staburags” reportieris
Uz Dailes teātra lielās skatuves no septembra skatāma izrāde “Svinības”. Režisora Aleksandra Morfova divi iepriekšējie darbi — “Finita la comedia!” un “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” manā skatījumā bija pilnībā atšķirīgas izrādes. Abās un arī jaunajā galveno lomu uzticēja Artūram Skrastiņam. “Dzeguze” bija baudāma, bet no “Finita la comedia!” prātā nav palicis nekas, tik necila un savārstīta tā bija. Trešais darbs “Svinības” ir kā “deja vu” sajūta — kaut kur tas viss jau ir redzēts. Sākot ar skatuves iekārtojumu, kas ir ļoti līdzīgs “Dzeguzei”, turpinoties dialogos, kas jau ierasti sasniedz baltkvēli, neizpaliekot dūru vicināšanai, līdz uzspēlētiem jokiem, par kuriem pat smaidīt negribas, kur nu vēl smieties.
“Svinību” sižetā ir ierastās vecāku un bērnu attiecības. Tēvs Helge (Ģirts Ķesteris) seksuāli izmantojis savus mazos bērnus. Māte Else (Indra Briķe) to zināja, bet pievēra acis. Mūsdienās tēvs ir ietekmīgs un cienījams vīrs sabiedrībā. Bērniem izaugot, viens no viņiem tēva dzimšanas dienā viesu klātbūtnē beidzot atļaujas skaļi pateikt patiesību. Viesiem nekādas reakcijas, viņi patiesību nespēj pieņemt un turpina sumināt jubilāru. Protams, sižetā ievīta arī mistika — viena no bērniem nāve, kurā netieši arī vaino tēvu. Izrādi mēģināts piesātināt ar “jokiem” par viendzimuma attiecībām, ņirgāšanos par cilvēkiem ar citādu ādas krāsu, bet šie joki ir tik novazāti, ka smieklu vietā manī radās šķērma sajūta un jautājums — vai tiešām? Vai uz skatuves redzams sabiedrības spogulis? Ļoti iespējams. No diviem desmitiem internetā lasāmo komentāru saistībā ar izrādi tikai divi ir konkrēti un tieši, nevis salkani slavinoši. Tāpēc pilnībā pievienojos mazākuma viedoklim: “Saprotu, ko režisors ar to gribēja pateikt, bet mani neaizķēra. Manuprāt, neizstāstīts stāsts. Uz skatuves notiekošais atgādināja balagānu ar lētiem jokiem. Visu cieņu aktieriem, kuriem tas viss bija jāspēlē.”
Tomēr ne viss bija tik drūmi. Mazas epizodes, šoreiz ne skatuves grandu — Ģirta Ķestera vai Rēzijas Kalniņas — bet gan Laura Dzelzīša izpildījumā, bija patīkami pārsteigumi, īsi dzīvības, īstuma uzplaiksnījumi citādi stīvajā ritējumā. Piemēram, viņa, Mikaēla, aicinājums sievai Metei (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) žigli parādīt jaundzimušo savam tēvam. Tā vietā, lai nokāptu no otrā stāva, viņš enerģiski aicināja mazuli iemest viņam rokās. Patīkamas pauzes ir arī mazie dialogi starp oficianti Piju (Kristīne Nevarauska) un Helges dēlu Kristianu (Artūrs Skrastiņš). ◆
