Katrā pagastā ir vismaz viens iedzīvotājs, kurš ikdienā izmanto zirgu. Kurmenē tādus zinu pat četrus. Viena no zirgu īpašniekiem ir Ona Sakne. Dzīve laukos un zirgs, viņasprāt, ir cieši saistītas lietas.
Ķēvīte ar
raksturu
Zirgs lieti noder arī pavasaros, īpaši šogad, kad laukus vēl klāja sniegs, bet mazie zemes ceļi bija tikpat kā neizbraucami. Ona no “Saknēm” uz meitas mājām “Jukumiem” atbraukusi kamanās pa taisno, pāri laukam. Meitu gan viņa mājās nesastapa, bet toties aprunājās ar “Staburagu”. Onai ir četri bērni un astoņi mazbērni. Daļa no viņiem joprojām dzīvo un strādā Kurmenē, strādā, piemēram, par skolotāju Mazzalves skolā. Pārējie gan izvēlējušies dzimto pusi atstāt. Kurmeniete te jūtas labi — mājas upes krastā, viss pazīstams un tuvs kopš bērnības. No mazotnes arī saradusi ar zirgiem.
Viņas ķēvīte Sirme nav jauna, bet raksturs joprojām esot neparedzams. Zaķis, putns vai mašīna viņu varot sabiedēt. Agrāk nodarbināta sportā, bijusi laba skrējēja, turēta vaislai, nu jau pāri pusmūžam, astoņpadsmit gadu, bet ir laba ratu un kamanu vilcēja. Līdz veikalam biežāk aizvedot meita ar mašīnu, bet piemājas saimniecības darbus — dārzu noecēt, izvagot, zemeņu dobēm mēslus savest — vislabāk patīk darīt ar zirgu. Vairāk par govi Sirme neapēdot, tāpēc nevar teikt, ka barībai vajag daudz līdzekļu. Dārzā izaug bietes, burkāni, pašu pļavā satin siena ruļļus, no veikala kāds miltu maiss, un ar to pietiek.
Atsperrati palika
pagātnē
Visas zirgu lietas kārtībā uztur pati saimniece, vien, ja kas lielāks darāms, palīdzību lūdz vīram. Salīdzinājumā ar automašīnu remonti nav dārgi. Gada laikā pāris detaļu aizjūgam vai puvušāks dēlis jānomaina. Kāds Kurmenes kalējs Onai iemācījis zirgus apkalt — kā apgriezt nagus, cik tālu sist naglas. To darot joprojām, pakavus pērkot veikalā, nedaudz pielabojot un esot pietiekami labi. Ar vakcinēšanu īpaši neaizraujoties, vien, ja padzird par kādas dzīvnieku slimības uzliesmojumu, drošības labad asinsanalīzes liek noņemt arī zirgam. Apliecību, kā braucot ar automašīnu, zirga pajūgam nevajag, obligāto apdrošināšanu — ne tik. Vienīgā prasība ir atstarotāji, lai tumsā braucējs un pajūgs būtu pamanāmi. Diemžēl ar vārdiem “kādreiz bija” zirgu pazinēja sāk stāstu par jaukiem divriteņu atsperratiem, ar kādiem senāk braukts. Ar tiem, sauktiem arī par drošku, Ona Kurmenē izvadājusi pastu. Tas bijis pirms vairāk kā 30 gadiem. Zirgs tad noderēja arī braucienam līdz Skaistkalnei, kur graudus mala putraimos un bīdeļmiltos. Sporta zirgam 15 kilometru vienā dienā noskriet neesot grūti.
Laikam pēdējais
Ona jau bērnībā iemācījusies ar zirgiem apieties. Tagad viņa teic, ka zirgs ir kā strādīgs cilvēks: nezina, kad būs viņa pēdējais brīdis — vagas galā vai pusceļā uz māju. Savulaik sētā pat trīs zirgi — ķēve un divi kumeļi — skraidījuši. Kopā ar kaimiņieni iebraukušas daudzus jaunus zirgus, darbam pieradinājušas. Ne viena vien sāpīga trauma tad gūta. Pati sāpīgākā, kad tīršķirnes ķēve, liela, ap diviem metriem augsta skaustā, iejūgta ratos, bet satrakojusies ieskrējusi dārzā. Pirms tam parāvusi ratus tik strauji, ka braucēja kritusi augšpēdu, kāja ieķērusies grožu cilpā un… norauta daļa kājas. To gan Ona pamanījusi tad, kad meklējusi zābaku un, to kājā velkot, kaut kas traucējis. Kāju vēlāk ārsti ar dzelžiem kopā saskrūvējuši. Vai pēc tam zirgiem teiktas ardievas? Pēc slimnīcas vien secinājusi, ka traumas dēļ seglu kāpšļos vairs nevar atbalstīties.
Zirgu mīlestību mantojuši arī mazbērni un, kad viņi atbrauc ciemos, glāsta, baro, ķemmē, peldina un citādi lutina vecāsmātes Sirmi. Ja šis zirgs aizies ganīties labākās pļavās, vai iegādāsies jaunu? Saimniece, apzinoties savus gadus, teic: visticamāk, nē.
