Kad spēlē hokeja komanda Rīgas “Dinamo”, Guntis Dzeriņš kaut “ar vienu ausi” cenšas sekot līdzi mūsu sportistu veikumam. No brāļu Džeriņu trijotnes komandā tagad spēlē jaunākais — Andris, bet savulaik arī Guntis bija viens no profesionālās līgas spēlētājiem. Tagad viņa dzīvē ir citas prioritātes, tomēr sports tuvs joprojām. Dzīvojot Pļaviņās, viņš retu reizi uzspēlē arī hokeju.
Vajadzīgs entuziasms
— Cik ilgi pašam iznāca spēlēt hokeju?
— Aktīvi no 13 līdz 25 gadu vecumam. Kad sāku trenēties Rīgā, tas bija beidzamais gads, kad vēl bērnu un jauniešu sportam bija pietiekams valsts finansējums. Ja tā nebūtu, diez vai varētu atļauties virzīties tālāk. Pamats gan bija Kalsnavas pagasta Aiviekstē, kur, līdzīgi kā citviet, cilvēki kaut ko veidoja un darīja ar savu entuziasmu. Arī vietējā pašvaldība atbalstīja. Tagad laukos šādas aktivitātes jūtamas krietni retāk, līdz ar to jauniešiem arī mazāk iespēju sevi atklāt un pierādīt.
— Vai Aiviekstē tādi entuziasti bija?
— Mums bija atklātais hokeja laukums, kur paši tīrījām ledu un darbojāmies. Hokeja spēlēšanas aizsācējs pagastā bija mūsu fizikas skolotājs Aivars Sinelis. Viņš ziemā veidoja laukumu un aicināja puikas spēlēt. Šis sporta veids viņam patika, un ar entuziasmu darbojās vakaros un brīvdienās. Atceros, savulaik skolotājam par šo darbu maksāja 36 latus mēnesī… Tagad tas viss ir panīcis.
— Viens ir spēlēt hokeju vai ko citu laukos, bet lielais sports galvenokārt ir Rīgā. Kā tikt līdz turienei?
— Jābūt iespējai aizbraukt uz kādām sacensībām, kā diemžēl bērniem un jauniešiem nav tik daudz. Tad pamazām atklājas katra spējas. Arī valsts izlašu treneri meklē un ievēro spējīgākos. Primārais jau ir pēc iespējas vairāk iedot bērniem un jauniešiem, kuros ir potenciāls. Tāpēc uzskatu, ka pašvaldībām nav jāatbalsta pieaugušo sportošana vai brīvā laika pavadīšana. Par to viņiem jāmaksā pašiem.
Treneris ir atbildīgs par rezultātu
— Kāds pašam bija sākums sportā Rīgā?
—Trenējoties Rīgā, dzīvoju internātā, un sākums bija traks. Ja toreiz labāk būtu pratis orientēties Rīgā un zinātu, kur ir dzelzceļa stacija, pirmajā nedēļā aizbrauktu mājās. Pēc tam kaut kā pamazām pieradu. Vecāki tik bieži mani nevarēja apciemot, un arī mājās reti varēju tikt, līdz ar to kontroles nekādas un bija visādi… Tomēr kaut kā viss pagāja bez lieliem starpgadījumiem.
— Tagad hokeja maču varat mierīgi skatīties?
— Nav vairs tā, ka neizlaižu nevienu hokeja spēli. Tagad vairāk skatos no pusprofesionāļa skatpunkta. Nav vairs daudz laika, jo jādomā par ikdienu un primārākām lietām, kas saistās ar ģimeni.
— Līdzjutējiem mūsu hokejistus gribas vairāk lamāt, kā slavēt. Kā pašam?
— Neesmu ar brāli par to runājis, bet saprotu, ka mikroklimats šobrīd komandā ir labs, jo personīgi zinu visus spēlētājus. Problēma, manuprāt, ir tā, ka hokeja kluba vadība grib labi dzīvot uz komandas rēķina, bet visam pamatā taču ir spēlētāji. Ja viņi izjūt spriedzi, nekā laba nebūs. Fiziski Latvijas komanda ir laba, arī cīņas spars ir. Neviens no kluba “Dinamo Rīga” valdes locekļiem neko no hokeja lāgā nesaprot, bet gudri spriež. Ja ir problēmas, jāiet kopā, jārunā un jārisina, nevis jābļaustās presē. Treneris ir atbildīgs par rezultātu. Turklāt neko labu jau tas nedod, ja maina tikai trenerus, jo ir jāstrādā ar spēlētājiem. Federācijas vadība šobrīd viņiem netic.
— Šķiet, hokejā Latvijā visu laiku meklē “laimes lāci”. Neviens treneris nav labs, arī komandas kapteiņus bieži vaino neveiksmēs.
— Lai arī Sandis Ozoliņš kā komandas kapteinis, manuprāt, bija izcils, tomēr vadībai viņš nebija pietiekami “ērts”, un ar viņu nepagarināja līgumu 2012./2013. gada sezonai, bet pēc tās jau lūdzās viņu palīdzēt komandai. Tā gan ir hokeja iekšējā politika, kas mūs neskar, bet, tā kā esmu bijis saistīts ar to visu, gluži vienaldzīgi tas nav.
Agresijas devai jābūt
— Vai otrs brālis Valdis arī spēlē hokeju?
— Viņš joprojām to dara amatieros, un tagad noteikti biežāk par mani. Valdis sāka trenēties 18 gados. Acīmredzot par vēlu, jo tālāk neaizgāja.
— Pašam tagad bieži iznāk spēlēt?
— Ļoti reti, jo ir darbs un ģimene. Šogad vispār maz uz slidām stāvēts.
— Esat spēlējis arī futbolu Pļaviņu komandas sastāvā.
— Tas bija vairāk vasarās, lai uzturētu fizisko formu.
— Par brāļiem Džeriņiem futbolā dzirdēts raksturojums — agresīvi spēlētāji, kā jau hokejisti.
— Zināmai agresivitātei sportā ir jābūt. Bez tās nevar, jo citādāk nav cīņas spara. Protams, visam jābūt ar mēru.
— Ikdienā arī piemīt šī rakstura īpašība?
— Tas gan jājautā citiem, bet laikam tomēr nē. “Jocīgs” esmu tikai sporta laukumā. Tur var izlikt visas savas emocijas.
Nepietiek tikai,
ja atbrauc un salej
— Darbs Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ir nejauša izvēle?
— Jā. Kad veselības problēmu dēļ vajadzēja aiziet no sporta, jutos kā “no laivas izmests”. Nezināju, ko turpmāk darīt. Pastrādāju nedaudz arī par sporta treneri Madonas novadā, bet nesaskanēja viedokļi ar vietējo varu. Viss pavirzījās uz labo pusi, kad izveidojās ģimene. Bija iespēja strādāt glābšanas dienestā Pļaviņu postenī, ko arī darīju. Pēc tam aizgāju mācīties un drīzumā Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā iegūšu pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Tā bija mana paša izvēle.
— Kāpēc ugunsdzēsējam glābējam vajag augstāko izglītību?
— Daudziem šķiet — ja deg, ugunsdzēsēji atbrauc, salej ūdeni un aizbrauc. Tomēr šajā darbā daudz jāzina, lai tas būtu maksimāli efektīvs, — fizika, ķīmija, augstākā matemātika un citas lietas.
— Darba daudz?
— Parasti es visiem saku — ja mēs guļam, priecājieties! Tomēr darba pietiek un varētu būt mazāk. Bieži dodamies palīgā Jēkabpils brigādēm.
— Vai profesionālās zināšanas noder arī mājās?
— Noteikti. Ja agrāk es tādām lietām nepievērsu nekādu uzmanību, tagad gan aizdomājos, vai mājās apkures sistēma ir kārtībā. Arī vispārīgā drošība svarīga.
— Vai nav domas atkal strādāt par sporta treneri, ja arī samaksa būtu 36 lati mēnesī, tagad nedaudz vairāk eiro?
— Iespējams, ka jā, jo no sporta nedomāju šķirties. Galvenais, lai būtu brīvais laiks. Piedāvājumi bija, bet tad vajadzēja pārcelties uz Rīgu. To gan pagaidām negribu, jo tad bērniem jāaug lielpilsētā. Pļaviņas kā mazpilsēta ir laba vieta, kur mācīties un pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku. Tikai cilvēku paliek arvien mazāk. Izveidota slidotava, bet slidotāju nav nemaz tik daudz.
— Tagad ir iespēja sportā virzīt paša bērnus.
— Apzināti to ar sievu nevēlamies. Ja paši gribēs, tad jā, jo sports ir fiziski un psiholoģiski smags. Galvenais ir, lai viņi iegūst izglītību, un tad būs arī pārējais.
— Kas vēl pašu aizrauj ārpus sporta?
— Viss aktīvais — makšķerēšana, medības. Nevaru nosēdēt uz vietas.
— Cik bieži Džeriņu ģimenei iznāk sapulcēties kopā?
— Diezgan bieži. Lielākajos svētkos tiekamies pie vecākiem Aiviekstē, un arī ar brāļiem nereti saskrienamies. Sezonas laikā Andris vairāk ir aizņemts, bet Valdis dzīvo netālu — Krustpils pagastā. ◆
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Guntis Džeriņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1985. gada 17. februāris, Aiviekste.
IZGLĪTĪBA:
vidējā.
DARBAVIETA:
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Zemgales reģiona brigādes Aizkraukles daļas Pļaviņu postenis.
ĢIMENE:
sieva Līga, meita Līna un dēls Bruno.
DZĪVESVIETA:
Pļaviņas.
VAĻASPRIEKS:
viss aktīvais.
HOROSKOPA ZĪME:
Ūdensvīrs.
