Veltījums tēvam Jānim Tenim viņa 135. dzimšanas dienā Adventa laikā. Jau 60 gadu kā viņš aizgājis mūžībā. Esmu dzimusi saticīgā jauku vecāku ģimenē. Augām trīs māsas. Viena par mani 10 gadu vecāka, otrā — četrus gadus jaunāka.
(Veltījums tēvam Jānim Tenim viņa 135. dzimšanas dienā Adventa laikā. Jau 60 gadu kā viņš aizgājis mūžībā.)
Esmu dzimusi saticīgā jauku vecāku ģimenē. Augām trīs māsas. Viena par mani 10 gadu vecāka, otrā — četrus gadus jaunāka.
Bargam kungam gana zosis
Māmiņa bija mīļa, bet vienmēr rūpju māktu vaigu, jo viņai vajadzēja zināt, ko likt galdā, ko visiem ģērbt. Pati vērpa, auda, šuva. Tētis mazliet bezrūpīgs, allaž sejā gaišs smaids, jau piecu gadu vecumā kļuvis apaļš bārenis. No sešiem gadiem sācis kalpot bargam kungam pusmuižā. Pakulu krekliņā, basām kājām ganījis zosis. Pašam salis, kājas durstījuši rugāji. Zosis zēnam skrējušas virsū. Skolā gājis nepilnu ziemu. Aizrautīgi lasīja Bībeli un visu citu, ko varēja sameklēt. Savā labestībā bieži nodarīja pāri ģimenei. Atdeva savu grūti pelnīto citiem. Māmiņa rājās, bet tēvs atbildēja: “Mums bērni ir paēduši, bet citiem nav nekā.” Kāpēc nav? Tētis kalpu gaitās bija apguvis visus lauku darbus. Saimnieki tēvu atzina par krietnu strādnieku. Viņa kulstītie lini vienmēr bija augstākajā šķirā, bet raktie grāvji bija taisni, to malas nekad nebruka. Tēva krautie siena zārdi nepelēja, bet liepu kriju šūtās vāceles bija katrā apkārtnes mājā. Tētis nesēdēja vīru barā pie alus krūzes. Savu glāzīti izdzēra un aizgāja mežā pēc materiāliem vācelēm.
Spēlējas ar slotu bērzmeitiņām
Visjaukākās atmiņas ir par tēvu — slotu sējēju. Tajos laikos (pagājušā gadsimta divdesmitajos gados) slotu vajadzēja ļoti daudz: katrā istabā, pie durvīm, pagalmā, klētī, piedarbā, rijā utt. Bija daudz sējēju, bet tēva slotas bija iecienītas: mīkstas, labi nosietas un glītas.
1923. gada rudenī tētim pasūtīja daudz slotu. Jau rīta tumsiņā viņš aizgāja pēc zariem un tikai vakara krēslā nāca mājās ar smagām zaru nastām. Salā apsarmojošām ūsām un bārdu. Nometa nastas siltās virtuves kaktā, lai atlaižas. Visa māja smaržoja pēc pavasara. Vakaros pie kurošas krāsns sēja slotiņas. Katru zariņu tēvs lika vajadzīgajā vietā, resnākos pāršķēla uz pusēm. Es mazajai māsai palīdzēju spēlēties ar slotām. Mums tās bija bērzmeitiņas. Sējām tām lakatiņus un priekšautiņus.
Tētis mums stāstīja meža stāstus par dzīvniekiem. Kad vajadzīgais skaits slotu bija sasiets, tēvs sameklēja zirgu un kādā rītā krāva mūsu bērzmeitiņas ragavās. “Jāved tās pie saimniekiem, lai sāk strādāt!” Virtuves stūris palika skumji tukšs, pazuda pavasarīgā smarža. Bet tas nebija ilgi.
Ciemos mīļš viesis
Mums savā istabiņā līdz šim nedega eglīte. Vienmēr krāja naudu kādai vajadzībai. Neatļāvās to tērēt eglītes rotājumiem. Bijām tikai pie kaimiņu eglītes bijuši. Mūsu istabiņa bija maza, pieblīvēta gultām un skapjiem. Kur te novietot eglīti un uzņemt viesus? Kādā vakarā pēc slotu pārdošanas tētis nāca istabā noslēpumaini smaidīdams. Mēs tēti pazinām. Tā viņš smaidīja tad, kad bija sagādājis mums pārsteigumu. “Pie mums ciemosies mīļš viesis. Uzminiet, kas?”. Mēs minējām paziņas, radus, bet nekā. Tad tētis izņēma no azotes sainīti. Tajā bija svecītes, bārkstainas konfektes, pāris brīnumsvecīšu un pat cirta no eņģeļa spožajiem matiem.
Katrā sirdī — Betlēmes zvaigzne
Tētis atnesa eglīti, un māja atkal smaržoja. No istabas virtuves tukšajā stūrī iznesa gultu un skapīti. Eglīti iestiprināja koka ripā un novietoja istabas galā. Mamma un lielā māsa uzklāja svētku galdu, kurš likās bagātīgs: gaļa, desas, pīrāgi, pat piparkūkas. Eglītes viesi bija pusgraudnieku kuplā ģimene. Paši un pieci bērni. Arī mans vienaudzis Eidis. Dāvanu mums nebija. Paši bijām dāvana viens otram. Pie eglītes viss, kā vienmēr — bērnu pantiņi, svētku dziesmas un rotaļas. Man bija uzticēts nolasīt no Bībeles Kristus dzimšanas leģendu. Es to jau zināju no galvas, jo biju lasījusi daudzas reizes. Zināju, ka Betlēmes zvaigzni neredzēsim. Eidis un mazie gribēja ārā to apskatīt. Debesis apmākušās, sniga. “Ko tad ārā redzējāt?” lielie jautāja. “Šogad debesis apmākušās. Varbūt citugad. “Te mans gudrais tētis deva padomu visam mūžam: “Betlēmes zvaigzne ir katra cilvēka sirdī — sirdsapziņa. Ej pa tās ceļu, un tu būsi tīkams cilvēkiem un Dievam!”. Otrs tēva dzīves likums: “Nedari otram to, kas pašam nepatīk!”.
* * *
Esmu slotu sējēja meita. Kaut mūsu jaunajam premjeram un viņa godīgajam darbiniekiem izdotos ar burvju slotu izslaucīt Saeimas un Ministru kabineta pagalmus un telpas no blēžiem, mantraušiem un tautas mantas izlaupītājiem. Lai tauta sajustu cerīgu pavasara smaržu!
Laimes pilnus Ziemassvētkus!
